Par šo profilu

"Senos laikos Bērzgalē dzīvojis kāds kungs. Viņš bijis visbagātākais visā apkaimē. Ar to viņš tomēr nav samierinājies. Kungam gribējies būt ne vien bagātam, bet arī ievērojamam, ar kaut ko izcelties, no citiem atšķirties. Tā šis bagātnieks licis saviem kalpiem Bērzgalē izveidot kalnu. Sākumā cilvēki rakuši ar lāpstām. Kad kalns kļuvis augstāks, kungs pavēlējis nest smiltis ar spaiņiem. Daudzi kalpi nākošajā rītā darbā ieradušies bez spaiņiem. Cilvēki cerējuši, ka tad nebūs smagās smiltis kalnā jānes. Taču kļūdījušies. Kungs bijis ļoti dusmīgs un pavēlējis smiltis kalnā nest pašiem savās cepurēs. Tā cilvēki smiltis visu dienu, no saules līdz saulei kalnā nesuši cepurēs. Tāpēc vēl šo baltdien vecie ļaudis saka, ka Bērzgales kalns kungu laikos sanests ar cepurēm.
Drīz vien savādais kungs nomiris. Nākošais muižkungs šajā kalnā uzcēlis protestantu baznīcu, jo pats arī bijis luterānis. Taču kādā negaisa naktī baznīcā iespēris pērkons un baznīca nodegusi. Tā kā tas esot bijis vācu laikā un muižkungs pēc tautības esot bijis vācietis, tad ļaudis baznīcas kalnu nosaukuši par Kirkas kalnu. Tā šo kalnu par Kirkas kalnu sauc jau simtiem gadu."