Ar lielu lepnumu klausījos tiešraidē, kā mūsu Elīna Garanča pie Brandenburgas vārtiem dziedāja Bethovena "Odu priekam". Abi ar vīru skaitījām Berlīnes mūri iezīmējušo balonu celšanos gaisā. Pirms 25.gadiem es par mūra krišanu uzzināju no Maskavas ziņām, Ansis - Šveicē. Divas nedēļas vēlāk viņš pats bija pie Berlīnes sienas. Tikmēr mana un Anša Latvija vēl arvien bija okupēta valsts un mums otrais pasaules karš vēl nebija beidzies.
Ansim ir saglabājušās dažas fotogrāfijas no toreiz Berlīnē redzētā. Tur pirmo dienu sajūsmas vietā jau bija stājusies lietišķāka attieksme: tūkstošiem cilvēku mūri bija pārvērtuši par piemiņas industriju, kaldami un urbdami šķembas un lielākus mūra gabalus, ko paši vai ar uzpircēju starpniecību pārdeva tālāk katram, kas vien gribēja paglabāt piemiņu par sadalīto Vāciju un Eiropu. Tur pat varēja izīrēt arī kaltu un āmuru. Turki jau bija monopolizējuši Sarkanās armijas piederumu tirdzniecību. Ceļmalās mētājās pa kādam pamestam trābantam. Vācijas materiālā apvienošanās bija sākusies. Cilvēku prātos tas prasīs daudz ilgāku laiku.