Atpakaļ uz stāstu sarakstu

Sirdij vieglāk

Ieva Alberte

2009. gada 12. septembris

Jolantas Ratnieces gatavotā zīļu un cigoriņu kafija drīzumā būs nopērkama arī lielveikalos
No kastaņiem taisīts pulveris. zem galda lampas izperināts cālis. Līdzīgs bērnu stiķis šķiet arī kafijas gatavošana no ozolzīlēm. Tikai ne Jolantai Ratniecei, kura ne vien gatavo un dzer zīļu un cigoriņu kafijas dzērienu, bet arī plāno šoruden uzcelt mazu fabriku un kafiju pārdot. Dodamies ciemos uz Sēliju, uz Aizkraukles rajona Vecmēmeli, lai noticētu, ka mūsdienās patiešām vēl top zīļu kafija.
"Ar badmintona raketēm vakarā sitam maijvaboles. Pavasarī metas grauzt jaunos dzinumus," Jolanta iznāk pagalmā un rāda uz Eglīšu māju lielo ozolu. Zem tā sakritušas zīles. Vēl neesot gatavas, jo krītot ar kātiņiem. Briedums būšot pēc mēneša. Šogad gan Sēlijas pusē esot švaka ozolzīļu raža, tāpēc Jolanta ar vīru sēžas automašīnā vai uz kvadricikla un brauc zīļot uz vecām muižām, kur vareni ozoli.
Kad tiekam pār XIX gs. celto Eglīšu mājas slieksni, mūs sēdina pie galda un cienā ar Jolantas mammas cepto meduskūku, kas rotāta ar zemenēm, krūmmellenēm un spožu marmelādi. Aiz Jolantas slēpjas meita Paulīne. Pirkstu mutē ielikusi, viņa cierē, kā no kūkas noķeksēt ogas.
Jolanta atver kafijas bundžu. Nosmaržo pēc labības. "Pēc miežiem," viņa stāsta, ka kafijas sastāvā ir 30% cigoriņu, 30% miežu, 30% ozolzīļu, 10% burkānu. Kad zīles savāktas, tās izloba, sagriež un žāvē krāsnī. Veselas kaltētas ozolzīles ir ļoti grūti samalt, varot sabeigt rokas dzirnaviņas. Arī cigoriņus sagriež un žāvē. Burkānus sarīvē un arī kaltē. Miežus Jolanta iepērk no bioloģiskās saimniecības un samaļ speciālās dzirnavās. Kad visas sastāvdaļas izkaltušas, tās apgrauzdē un samaļ. Kafijai varot piemalt arī pieneņu sakni vai melnsakni, miežu vietā likt rudzu graudus, taču Jolantai vecmāmiņas recepte šķiet visgaršīgākā, tāpēc pie tās arī turas.
"Par kafijas rašanos nav nekādas leģendas. Vecmāmiņa Alīda to taisīja, dzēra gan lielie, gan bērni." Alīda bijusi krietna sieva. Dzimusi Viesītes pusē zemnieku ģimenē. Apprecējusies, ar vīru Jāni iekopusi mājas, taču ar bērniem izsūtīti uz Sibīriju. Jolanta mirkli pieklust. "Grūta dzīve viņai bija." Atgriezusies Latvijā, Alīda bieži vien mazmeitai uzticēja ozolzīļu vākšanu kafijai. "Salasīju zīles un apgūlos zem lielajiem ozoliem. Skatījos debesīs. Zem ozoliem bija tik labi! Atnāku mājās un dzirdu, kāds gājis garām un pamanījis mani. Uzreiz manai mammai, ekonomistei, un tēvam, saimniecības direktoram, pateikts — zini, tava meita grāvmalā guļ!"
Virtuvē jūtama siltas maizes smarža. Kafija gatava. "Citās receptēs raksta, ka jāpiemet sāls, lai biezumi nosēžas, taču es to nedaru, jo kāšu caur sietu." Dzeršanai kafiju gatavo šādi: uz plīts uzliktā kannā ieber kafiju, aplej ar verdošu ūdeni un uzkarsē līdz pirmajam burbulim, ļauj ievilkties trīs minūtes.
Dzeram kafiju. Sākumā garša man atgādina siena stiebra košļāšanu, taču, pielejot pienu un pieliekot medu, tā garšo izcili. Nedaudz rūgti, nedaudz saldi. Oi, burvīga! Jolanta skaidro, ka ozolzīle dod rūgtumu, cigoriņš — kafijas garšu, mieži — smaržu un burkāns — saldumu. Un — pats labākais — tajā nav kofeīna, tāpēc var dzert vairākas krūkas, neuztraucoties par asinsspiediena svārstībām. Kafijai piemīt savelkošas īpašības, tā normalizē gremošanu un cietina vēderu. "Zīļu kafija nedod mundrumu," Jolanta stāsta, ka pati no rīta dzerot pupiņu kafiju uzrāvienam, pa dienu — savu.
IEPĒRKAM OZOLZĪLES
"Braucam?" Jolanta aicina sēsties uz kvadricikla. Kurp? Pāris kilometru attālumā esot Lietuvas robeža. Jā, vieta skaista. Rāmi plūst Mēmele.
Pierullējam pie cigoriņlauka. Ar acīm meklēju zilus ziedus. Jolanta smaida. No vagas izvelk cukurbieti: "Lūk, tas ir cigoriņš. Reiz iekodos, pusi dienas staigāju savilktu muti — rūgts." Cigoriņš ir divgadīgs augs un pirmajā gadā kuplo zaļām lapām, — rudenī dod ražu — saknes. Atlikušo sakni pavasarī atkal stāda zemē. Tad otrajā gadā augs zied un dod sēklas. Ir divu veidu cigoriņi — sakņu un lapu cigoriņi. Jolanta audzē sakņu cigoriņus, lapu cigoriņi ir iecienīti salātu gatavošanā.
"Un te būs fabrika," Jolanta norāda uz tukšu lauku blakus cigoriņiem. Par fabrikas izveidi sākusi domāt, kad draugi nebeiguši kafiju slavēt — pērnajos Ziemassvētkos Jolanta uzdāvājusi katram pa turzai. Dažas palikušas pāri, tāpēc vienu aizsūtījusi Mārtiņam Rītiņam. Kafija pavāru ieinteresējusi, viņš atbraucis ciemos. Dzēris melnu, bez piena. Garšojis. "Cik labi, nekāda stresa uz sirdi," viņš teicis, ka nu kafiju var dzert daudz biežāk.
Lai par to pārliecinātos, zvanu Rītiņam. "Jā, tas tiesa. Kafija pārsteidza ar līdzvērtību garšas ziņā pupiņu kafijai. Kādu laiku kafiju piedāvājām restorānā, to malkoja viesi, kuri nemēdz vakaros dzert kafiju, jo baidās neaizmigt. Arī Berga bazāra tirdziņā izpirka momentā. Bijām pārsteigti par fenomenālo reakciju!" Kafiju par labu atzinuši arī Jolantas paziņas, kas darbojas Līvu laukuma kafejnīcā Zilā govs. Tur cigoriņu ledus kafiju ar pienu un medu var nobaudīt par Ls 2,20.
Fabrika, kas, visticamāk, būšot treilers ar nelielu žāvētavu un maltuvi, Jolantai jāuzceļ līdz 11.novembrim, jo to paredz pašas rakstītais projekts Lauku atbalsta dienestam — tas atbalstīs un segs 40% no pamatlīdzekļu izmaksām. Naudu gan Jolanta saņems, kad fabrika būs gatava. Visa projekta izmaksas ir ap 16 000 latu."
Vīrs apsolījās palīdzēt," Jolanta smej, ka citādi viena ar visu galā netiktu. Vīram ir firma, kas nodarbojas ar jūras lietām. Pati Jolanta pēc profesijas ir grāmatvede, studējusi vadības zinības. "Sākumā grāmatveža darbs ir interesants, taču, kad sākas rutīna un katrā piecpadsmitajā datumā jānodod atskaite, apnīk. Garlaicīgi." Daudz saistošāk esot domāt, kā iegūt 14 tonnu cigoriņu un vairākas tonnas ozolzīļu. Jolanta drīzumā pagastu centros izliks sludinājumu, ka iepērk ozolzīles. Maksāšot ap 10 santīmu par litru.
Jolanta plāno mēnesī saražot 3000 paciņu, katru 350 gramu lielu. Tāda turziņa veikalos maksāšot ap Ls 2,20. Jau sāktas sarunas ar Maxima, kas atvēlējusi vietu pie bioproduktiem, jo kafijas un tējas stends jau pilns ar citvalstu cigoriņu produktiem, piemēram, no Ukrainas. Varbūt kafiju piedāvāt Stockmann vai Sky? Tur taču apgrozās gardēži. "Kauns atzīt, lai arī Rīgā dzīvoju, stokmanā neesmu bijusi. Origo arī ne. Man riebjas centrs. Nav kur mašīnu nolikt."
Kad atvadāmies, Jolanta nopūšas: "Žēl, ka vasara beidzas." Šo rudeni viņa pavadīs, braukājot starp mājām Mārupē un Mēmelē. Jo gurķi jāieliek un fabrika jāuzceļ.