Kafija pie ‘’santo’’, kurš tirgo vīnogas sarkanās lavas pludmalē
InaIevietots: 15. apr 2012 10:57
Grieķijā, Santorīnī salas Sarkanajā pludmalē biju nogulējuši saulītē pie jūras krietni ilgi; ziņkārība vedināja paskatīties, kas ir tālāk aiz pludmales. Ejot gar krastu un vācot krāsainos akmentiņus, ievēroju vecu vīru ar ēzelīti. Vīrs atpūtniekiem piedāvāja vīnogas. Devos kalnup pa taciņu, ko ieskāva dzelkšņaini, sakaltuši augi, kad aiz muguras izdzirdēju priecīgu saucienu – tas bija vecais vīrs ar ēzelīti! Tā kā izrādīju sajūsmu par viņa ēzeli (man ļoti patīk šie dzīvnieki!), viņš rādīja, ka varu ar to jāt, taču es sacīju, ka man nebūs tik daudz naudas (atcerējos kaut kur dzirdētus stāstus, ka tūristiem piedāvā kaut ko pamēģināt, taču pēc tam pieprasa lielu samaksu un jau iztēlojos kas varētu notikt, ja tomēr naudas ir nepietiekami...un man kabatā nebija daudz naudas). Vīrs runāja tikai grieķiski, taču pēc apmaiņas ar žestiem rādīja, ka naudu nevajag. Pēc ilgas tielēšanās uzkāpu ēzelim mugurā līdzās grozam ar vīnogām. Vīrs, redzot manu milzīgo prieku (smaids pa visu seju, sajūsmas saucieni!), vēl arī nofotografēja mani (arī šajā brīdī gaidīju, kad par šo pakalpojumu man prasīs naudu) un bija priecīgs par manu prieku. Ēzelītis gāja uz priekšu raiti, taču kad sadomāja apstāties pie kāda krūma pamieloties, saimnieks ar garu stibu un skaļiem grieķu vārdiem to mudināja doties tālāk. Tas bija kaut kas tik brīnišķīgs – jāt ar īstu, nevis tūristiem domāto, ēzeli līdzās vīnogu grozam, ka nolēmu iepriecināt veco vīru un pacienāt viņu ar kafiju. Vaicāju, vai tuvumā nav kāda kafejnīca, mēģinot atcerēties ceļvedī lasītos un apkārtnē saklausītos grieķu vārdus. Vārdu „kafija” viņš saprata, jo norādīja ar roku pāri kalnam. Pie sevis nopriecājos, ka varēšu atdarīt vīram par viņa labo sirdi, un turpinājām ceļu. Pa ceļam mums pat izdevās sarunāties, viņš kaut ko stāstīja, un atsevišķus vārdus varēju saprast, vismaz man tā šķita. Taču lielākoties gan apmainījāmies žestiem. Pagājām garām kalnam ar daudzām alām tajā. Gribēju zināt, kas tajās dzīvo, jo pie dažām varēja redzēt, ka tajās uzturējušies cilvēki, taču manas grieķu valodas un viņa svešvalodu prasmes bija pārāk trūcīgas. Kad bijām gājuši jau ilgu laiku un izņemot dzelkšņainos augus, sausu zāli un kalnus, nebijām satikuši nevienu dzīvu dvēseli, un, jāteic godīgi, prātā jau rosījās domas par to, kā es aizmukšu, ja nu gadījumā kas utml., nonācām pie lielāka ceļa, pa kuru garām pabrauca mašīna. Tālumā ieraudzīju ciematu – tur tad arī noteikti būs vīra norādītā kafejnīca, - atviegloti un priecīgi nodomāju. Ciemats atradās nelielā pakalnā; tālumā varēja redzēt kalnus un tādus pašus mazus ciematiņus. Jāteic, ka ēzelītis visu ceļu gāja naski, tikai dažas reizes apstājoties kā iemiets (kā jau tas pienākas īstam ēzelim). Kad bijām nonākuši ciematiņā, vīrs atvēra kādus vārtiņus un aicināja mani ienākt. Biju pilnīgi samulsusi, jo itin nekas neliecināja, ka šeit varētu būt kafejnīca vai kāds cits publisks iestādījums. Aizdomu pilna tomēr sekoju vīra aicinājumam – sētā mūs sagaidīja suns un vīra bāršanās uz kazām, kuras atkal grauzušas šķūnīša durvis. Tad nu sapratu, ka te nebūs nekādas kafejnīcas, un vecais vīrs šeit dzīvo.(!) Viņš norādīja, lai uzgaidu, kamēr viņš piesies un pabaros ēzelīti. Ar interesi vēroju apkārtni – neliels dārziņš, trīs kazas, kuras grauž, ko vien redz, tālāk pie durvīm krēsls un galdiņš, uz kuriem koka paēnā snauž trīs kaķi. Piesējis ēzelīti, vīrs vedina mani tālāk, sakot, ka tagad dzersim kafiju (vārdu „kafija”es sapratu). Pa ceļam pagūst izstāstīt, ka tagad pēc sievas aiziešanas dzīvo viens (viņš saka „kā santo (svētais)” un smejas. Cienā mani ar kafiju, paša sieto kazas sieru, kas tiek uzglabāts sālījumā, un baltu maizi. Viņš domā, ka esmu no Austrālijas (lai arī iepriekš stāstīju, ka esmu no Latvijas) un priecīgs rāda koalas lācīša magnētiņu pie ledusskapja, ko viņam uzdāvinājusi kāda tūriste no Austrālijas, kas atpūtusies pludmalē, kur viņš tirgo vīnogas. Var redzēt, ka vīrs dzīvo nabadzīgi, taču izskatās apmierināts ar dzīvi, beigās vēl atnes pašdarināto vīnu no pagraba. Sarunājamies viņš grieķiski, es angliski ar grieķu vārdu iestarpinājumiem un žestiem. Kad jūtu, ka esmu prom jau visai ilgi, saku, ka man jādodas atpakaļ – ka draugs gaida. „Filio”, viņš smaida - tad gan esot jāiet. Zinu no filozofijas studijām, ka „Filio” nozīmē „mīlestība” un piekrītoši māju ar galvu. Dodoties atpakaļ domāju, ka mani varētu uzskatīt par pilnīgi traku; ja būtu zinājusi, ka viņš aicina dzert kafiju pie sevis mājās, nebūtu gājusi nekādā gadījumā (svešs cilvēks nepazīstamā vietā!!). Taču viss izvērtās tik jauki, arī tikšanās ar īstu grieķu ēzelīti un iespēja redzēt ko tādu, kas nav tūristu ceļvežos un ekskursiju programmās, arī atkal saprastais, ka lai priecātos, nav nepieciešamas nez kādas bagātības. Pie tam, neesmu no cilvēkiem, kas aizbraucot uz kādu zemi, izmanto katru iespēju parunāties ar vietējiem iedzīvotājiem. Grieķu sirsnība, viesmīlība un dzīvesprieks man palikuši atmiņā vēl šodien.
Ieteikt
1