HELP jeb Kā nekļūt par nezināmu Vidusjūras slīkoni
GuntārsIevietots: 14. apr 2012 23:32
Barselona, Barselona! – Šo Fredija Merkūrija un Monseratas Kabaljē kopīgi izpildīto dziesmu droši varētu izmantot kinoscenārijam „road movie” stilā par manu Eiropas iekarošanu 2001.gada augustā. ............................................................................................................................... Ar ko sākās Ceļš? Ar sapni redzēt Gaudi veidoto Barselonu! Ar ko Ceļš gandrīz beidzās? Ar iespēju kļūt par slīkoni Vidusjūrā... Viss sākās cerīgi, kā jau sākot 17 dienu ilgu piedzīvojumu. Grupas vadītāja mikrofonā čivināja par ceļojumiem un improvizāciju, un es vēl nenojautu, ka veselas 12 dienas mēs ar sievu to vien darīsim, kā improvizēsim, lai izdzīvotu un atgrieztos mājās. Braucot pār Daugavu, sieva no rīta nopirktajā avīzē sāka lasīt horoskopus un dīvaini iesmējās. Astrologs brīdināja vēžus nekādā gadījumā nedoties tālos ceļojumos, bet tieši pie šīs horoskopa zīmes piederam mēs abi. Taču ledus bija sakustējies. Braucām, braucām un iebraucām bagātajā un viesmīlīgajā Eiropā. Nekas neliecināja par pretējo, kamēr netika sasniegta Gaudi arhitektētā, palmu un maģisko strūklaku pilsēta, pati Barselona. Maģiskās strūklakas tad arī mani iegāza un kļuva par cēloni pārtapšanai par cilvēku bez pases un naudas. Par cilvēku, kurš gatavs šķērsot triju valstu robežas, slēpjoties autobusa tualetē, par cilvēku, kurš 12 dienas pārtiek tikai no baltmaizes un margarīna, par cilvēku, kurš, ieraugot apzagtu personīgo dzīvokli, dodas pirkt žāvēto Valmieras desu. ................................................................................................................................. Kas notika? Nekas sevišķs, man tikai nozaga pasi, kurā biju paslēpis arī visu ģimenes ceļojuma naudu, ap 500 USD. Pavisam vienkārši. Tumsā vērojām Barselonas maģiskās gaismas strūklakas, es naivi aizgrābts fotografēju gaismas rotaļas, bet kāda maza, izmanīga roķele tikmēr darbojās pa manu šortu kabatu. Skanot Merkūrija un Kabaljē dziedātajiem pēdējiem Barselonas akordiem, es sapratu – viss, man ir tukša kabata. Pilnīgs šoks! Un tas bija vēl jāpasaka sievai... Tā sākās jautrā otrā ceļojuma daļa – ar braucienu uz policijas iecirkni, kur bars uzjautrinātu spāņu policistu to vien spēja, kā smīnot konstatēt – „Ak, šie Russo turisto,” un izrakstīja protokolu, protams, spāniski. Bet ar šo protokolu bija jātiek cauri četrām valstīm līdz Vīnei, kur atrodas Latvijas vēstniecība. Tajā laikā bez pases robežām pāri tikt nevarēja! Nu mani autobusā pazina jau visi, es biju zvaigzne. Tika izstrādāti plāni, kā mani slēpt tualetē vai bagāžas nodalījumā. .............................................................................................................................. Bet es tikmēr izdarīju mēģinājumu kļūt par nezināmu Vidusjūras slīkoni! Grupas biedri ķemmēja veikalus, bet mēs devāmies uz Tossa de Mar pludmali. Sieva sauļojās, bet es kā varonis -, kaut patiesībā slikti māku peldēt, - braši bridu jūrā, neievērojot to, ka viļņi, atsitoties pret krastu, ar joni dodas atpakaļ. Un kādā mirklī es sapratu – viss, viļņi mani nes prom. Apkārt neviena, un es sāku grimt. Un tad pēkšņi, kā banālās filmās, es sapratu – jākliedz! Jākliedz kā filmās - „HELP!” Un tiešām, pēc minūtes piepeldēja blonds vīrietis, kurš mani aizvilka līdz krastam. Happy End – kā banālajās filmās. Aizrāpoju līdz sievai, kura joprojām bija aizmigusi, un nodomāju, lai tas paliek mans noslēpums. Līdz ar to spāņu policistiem izpalika nezināma slīkoņa izpēte. Paldies Dievam, banālām filmām un blondajam glābējam! ................................................................................................................................ Sekoja atpakaļceļš un murgs bez dokumentiem. Robežu es tiešām pārbraucu laimīgs ar asarām acīs. Bet ceļa fināla akords noskanēja Latvijā, mājās, pie mūsu ar tik lielām pūlēm sasniegtā dzīvokļa durvīm – atslēga bija izlauzta, un dzīvoklis rūpīgi apzagts. Tā vietā, lai dotos ziņot uz vietējo policiju, devos uz diennakts veikalu un nopirku milzīgu luņķi neatkārtojamās, smaržojošās Valmieras desas, kuru turpat pie veikala apēdu. Ceļš bija noslēdzies.
Ieteikt
34