Trīs amizantas epizodes Eiropā.
ErnestsIevietots: 2. apr 2012 10:44
Trīs amizantas epizodes Eiropā. Runa ies par: braucienu sivēntiņu sabiedrībā Vacijā; par pagatnes meklējumiem Atomiumā Briselē un par neparastu lietutiņu tumšajā naktī Polijā. Tas bija 1997. gadā, kad IMPRO jau organizēja ceļojumus pa Eiropu. Nolēmu ka tādu izdevību, es, padomju cilvēks, kurš sen sapņoja apskatīt pasauli, nevar palaist garām. Domāts-darīts. Pierakstījamies, kopā ar savu cienīto kundzi, ceļojumam ar nosaukumu „Beneluks un Bavārija”. Ceļojumu vadija Vitolds Barkāns. Es šeit atstāstīšu trīs epizodes, kuras uz kopējā ceļojuma fona, izdalījās ar savu savdabību. 1.epizode. Mūsu brauciens notika ar autobusu, nakšņošana paredzēta kempingos, savās līdzi paņemtajās teltīs. Mūsu bagāžā bija pārtikas krājumi, neliela gāzes plītiņa, kas jau skaitījās lepna manta, guļammaisi un protams, mugursomas. Nolēmām, ka viss tas mums nodrošinās konfortablu Eiropas iekarošanu. Paredzēts apmeklēt Prāgu, Berlīni, Minheni, Amsterdamu, Luksenburgu un vēl daudz citas interesantas vietas. Šie nosaukumi vien mūs apžilbināja un lika mūsu galvām lepni pacelties, bijām kā septītās Debesīs. Mūsu maršrutā ietilpa Bavārijas augstākās kalnu virsotnes-Alpspiz (2628m) iekarošana. Kalna pakājē atrodas pilsēta Gagmish Parten Kirhene. Autobuss apstājās pie Olimpiskā stadiona. (1936. gadā šeit notika 6.ziemas Olimpiskās spēles, kurās bija piedalījusies arī Latvijas komanda. Šīs spēles esot atklājis 3.Reiha kanclers Ādolfs Hitlers.). Izkāpām no autobusa un devāmies kalnā. Ceļš bija diezgan stāvs un pa to virzījās daudz cilvēku. Mūs pārsteidza tas ka pa ceļu gāja cilvēki ar pavisam maziem bērniem mugursomās, ļoti veci cilvēki ar štokiem. Stāstija, ka uzkāpšana šai kalnā skaitās goda lieta katram, kas vēlas sevi apliecināt. Arī mēs negribējam palikt kaunā. Saņēmamies un, ne bez pūlēm, aizelsušies sasniedzam skatlaukumu, no kura pavērās brīnišķīga ainava. Pūta stiprs vējš, kas gaiņāja virs un zem mums melnus mākoņus, brīdinādami par iespējamām lietus gāzēm. Izbaudījuši dabas varenību, devamies atceļā. Nevēlējamies doties lejā pa jau iemīto taku un kad ieraudzījām ceļa rādītāju, ar uzrakstu „Ski Stadion” nodomājām, ka tas būs taisnāks un skaistāks ceļš, jo gāja stāvus lejā pa biezu mežu. Ceļš tiešām bija ļoti skaists un vijās gar strauju kalna upīti, kurā laiku pa laikam bija redzami samērā augsti ūdenskritumi, ar baltām putu galotnēm. Daudzbalsīgs putnu koris pavadija mūsu gājienu un mēs bezbēdīgi lēkādami pa stāvo taku dodamies lejā. Neredz nevienu cilvēku, arī mājas mūsu ceļā nav redzamas, tikai mežs un mežs ar augstām eglēm. Ejam stundu, ejam pusotru, bet džungļi nebeidzas un mūs sāk pārņemt nemiers, nevienas dzīvas dvēseles un nekādas civilizācijas pazīmes. Palikusi mazāk par stundu līdz mūsu autobusa attiešanai. Nu jau gandrīz skrienam, bet nevienas dzīvas dvēseles, kam varētu pajautāt kur mēs atrodamies. Pa taku esam nonākuši līdz šauram zemes ceļam. Pēkšņi dzirdam aiz muguras braucošas mašīnas troksni, to vēl neredz, bet troksnis pieaug. Saprotam ka tas ir mūsu pēdējais glābiņš, un to palaist garām nedrīkstam. Sasdodamies rokās un aizšķērsojam ceļu. Brauc neliels riteņu traktoriņš ar divām piekabēm, no kurām vienā kviec sivēni bet otra piekrāmēta ar dažādiem lauksaimniecības rīkiem, kannām un maisiem. Šoferis taurē, kliedz, bet mēs stāvam. Trakoriņš apstājas un mēs cenšamies vācu, angļu un latviešu vārdiem paskaidrot, ka mums steidzīgi jātiek līdz Olimpiskajam stadionam. Ar pirkstiem bakstam kartē, lai parādītu kur atrodas mūsu gala mērķis. Šoferis mūs saprata, bet rāda, ko mēs arī paši redzam, ka vietas piekabēs nav, bet līdz stadionam esot palikuši nieka 6-7 kilometri. Saprotam, ka pārliecināt saimnieku būs neiespējami. Mums glābiņa nav – steidzīgi, neskatoties uz iebildumiem, ierāpjamies darbarīku un maisu kaudzē. Vadītājs noplāta rokas, bet projām mūs nedzen. Var teikt mēs bijām laimīgi. Traktors, lēkājot pa ciņiem, brauca ne mazāk par pusstundu. Beidzot pieveda mūs līdz pašam autobusam. Visa mūsu grupa jau bija salasījusies. Ceļabiedri nolūkojās, kā mēs izrāpjamies no neparastajā satiksmes līdzekļa maisu un rīku kaudzes. Atskanēja smiekli un applausi, mēs paspējām laikā!. No naudas mūsu glābējs atsakās. Mēs noskūpstījām apmulsušo vācieti un kā balvu pasniedzam viņam mazu Latvijas karodziņu un pudelīti Rīgas melno balzāmu. Pēc dažām minūtēm mūsu autobuss devās ceļā. 2.epizode. Briselē bija ieplānota ekskursija pa parku „Mini Eiropa”, kur mērogā 1:25 uzbūvētas daudzu Eiropas pilsētu ievērojamākās celtnes. Parks „Mini Eiropa” atrodas vietā, kurā 1958. gadā notika pasaules izstāde „EXPO-58”. Tolaik es strādāju rūpnīcā VEF par inženieri un biju galvenais konstruktors runas tulkošanas iekārtas izstrādāšanai. Mūsu iekārta bija paredzēta uzstādīšanai PSRS paviljonā. Tā man laimējās nokļūt Briselē uz Pasaules izstādes atklāšanu. EXPO-58 simbols bija „ATOMIUM”. Tā bija 102 metrus augsta celtne, kura sastāvēja no bumbām, savienotām režģī, kas kopā simbolizēja dzelzs kristālu. Katrā no bumbām iekšā bija izstāde, veltīta kādai no zinātnes nozarēm. Pa caurulēm, kas savienoja bumbas, slīdēja eskalatori. Tolaik tas skaitījās brīnumains arhitektūras šedevrs, kā Eifeltornis Parīzē (kas arī tika uzcelts Parīzē kā Pasaules izstādes simbols). Šīs ievērojamās celtnes saglabājušās līdz šai dienai. Pagāja 40 gadi un es atkal esmu pie „ATOMIUMA”! Jau tālajā 1958.gadā domāju, ka šī celtne ieies vēsturē. Man, jaunam cilvēkam, radās nepārvarama tieksme arī sevi iemūžināt, atstājot aiz sevis kādu zīmi, ka šeit ir bijis Ernests. Šādas muļķīgas iegribas vadīts, kādā klusā stūrītī iegravēju burtu „E”. Nu pēc 40 gadiem varēju pārliecināties, vai mana piemiņa saglabājusies cilvēces atmiņā. Pārliecinājos, ka kaut ATOMIUM tiešām stāv un turpina slavināt Briseli, mans vārds tajā bija izgaisis. Labi ka es pats turpinu pastāvēt un vēl arvien nesu Pasaulei savu slavu. 3.epizode. Atpakaļ ceļā uz Rīgu bija domāts Polijā pārgulēt stāvošā autobusā, jo kempingam naudas vairs nebija, bet autobusam vajadzēja noteiktu laiku nostāvēt. Nakts bija silta, ļoti tumša, mēness nespīdēja. Autobuss apstājās ceļa malā, kaut kādā nobrauktuvē. Tā kā visiem bija guļammaisi, nolemjam pārgulēt ārā svaigā gaisā, tomēr ērtāk, nekā autobusā. Pēc 15 minūtēm ceļā pārgurušie braucēji jau šņāca. Pēc dažām stundām pamodos no trokšņa, kas atgādināja lietus līņāšanu, ar domu, ka jāskrien uz autobusu paslēpties no lietus. Skatos ka arī mūsu kaimiņi izlien no saviem guļammaisiem, bet no viņiem ātri skrien uz sošejas pusi trīs puiši. Izrādās, braucot ar mašīnu, viņi bija apstājušies ceļa malā lai nokārtotu savas dabīgās vajadzības. Lielajā tumsā tie nepamanija guļammaisus un laikam noturēja tos par kādiem baļķiem vai ciņiem. Dažus kaimiņus šis lietutiņš paspēja izmērcēt. Cietušie novietoja savus guļammaisus bagāžniekā un pārgulēja autobusā, bet mēs turpinājam pavadīt nakti zem zvaigznēm. Uz Lietuvas robežas mūs sagaidija 7 km. gara treileru rinda, lietotu automašīnu pārvadātāji, tanīs laikos tā bija parasta parādība. Pēc 2,5 stundu gaidīšanas beidzot iebraucām Lietuvā un nu jau jutamies tikpat kā mājās. Stāstīja Ernests Vintuks.
Ieteikt
10