Itālijas vilinājums
LaumaIevietots: 22. mar 2012 13:12
Gada sākumā nebiju domājusi apceļot vairākas zemes, bet , saņemot Egila Johansona piedāvājumu piedalīties kopīgā ekskursijā uz Itāliju ar piebaldzēniem , nespēju atteikties , jo izstrādātais ceļojuma grafiks bija vairāk nekā vilinošs. Ceļš cauri Lietuvai, Polijai, Čehijai un Austrijai paiet nemanot, vai tas bija grupas iespaidā, vai arī pārbrauciens cauri šim valstīm jau pierasts. Vēlu vakarā iekārtojamies jau Itālijas pierobežas pilsētiņā augstu kalnos Tarvisio. No rīta kalnos tikai 4 grādi plusā, kalnu galotnes jau sedz neliela sniega kārtiņa. Ļoti skaista pilsētiņa, žēl tikai , ka slēpotāji no Latvijas brauc tai garām uz Livinjo, bet arī šeit ir ļoti labas trases jebkurai gaumei. Un drīz jau esam netālu no unikālās pilsētas Venēcijas - ar tās 400 tiltiem, kura uzcelta uz 118 salām. Autobusu atstājam piestātnē un uz pilsētu dodamies ar mazu kuģīti- taksi. Izbraucam cauri tam pašam maršrutam, pa kuru cilvēkus vizina gondolas, līdz sasniedzam slaveno Svētā Marka laukumu un Venēcijas ieņemšana var sākties. Apbur viss- kanāli, mājas, diženās celtnes, simtiem tiltiņu un svaigais gaiss, lai gan daudzi pirms tam ir izteikušies, ka Venēcija … smird. Nē, man viņa nemaz neasociējās ar kaut ko nepatīkamu. Vienīgi kā jau ekskursijās, laika limits ierobežots . Arī Svētā Marka laukumā baložu bari samazinājušies, jo ir pārtraukta to piebarošana. Un tomēr viens drošulis uz manas rokas kārumu gaidās nolaidās. Nakti pavadām pasaulslavenajā kūrortā Rimini, lai jau agri nākošajā rītā iepazītos ar mazo valstiņu Itālijas teritorijā – Sanmarīno, kura ir trešā mazākā valsts Eiropā, kā arī senākā valsts, dibināta jau 4.gs., un tā no visām pusēm robežojas tikai ar Itāliju. Mazās valstiņas galvaspilsēta San Marīno atrodas 750 metru augstā Titāno kalna galā un tā nogāzēs. Acīs iekrīt varenie cietokšņu mūri un torņi. No Monte Titano klintīm paveras neaizmirstama ainava uz Itālijas Rimini kūrortu un Adrijas jūras piekrasti. Specializētajos alkohola veikaliņos piedāvā vispirms nodegustēt ieinteresēto šķirni un tikai tad iegādāties. Tā manā ceļa somā jau iegulst slavenais Limončello un Grapa. Pēc pašas piedzīvotā, neiesaku sievietei pārāk uzticēties veikaliņu saimniekiem – vīriešiem, reizēm tiem piemīt nepiedienīgas tieksmes. Montekatini- pilsēta nelielā kalnā, kura galvenokārt slavena ar savām termas pirtīm. Bet viesnīca ‘’Lazarinni’’ nu bija kaut kas vienreizējs manas ceļotājas pieredzē. Neiesaku nevienam šeit apmesties, ja nu vienīgi jūs apmierina gulēšana raskladuškās un naktī izvelšanās no tās, ja jums kārojas brokastīs viens radziņš ar sviesta un džema pikuci un piedevām viesnīcas īpašnieka apkalpošanu pie sagrabējuša kafijas automāta, kurš beigās pat pašam saimniekam atteica klausīt, tad – lūdzu. Piza – Toskānas metropole, kas kļuvusi slavena, pateicoties savam šķībajam zvanu tornim. Izbaudu visu iespējamo, ko piedāvā šis arhitektūras šedevrs. Un ir patīkami apzināties, ka beidzot dzīvē to skatu pati savām acīm. Itālija pārsteidz ar savām daudzām mazām pilsētiņām, kuras uzceltas kalnu galos, kuras ieraugāmas jau pa lielu gabalu. It sevišķi izceļas lielās baznīcas un katedrāles. Senā etrusku pilsētiņa Volterra kalna galā, no kuras paveras pasakains skats uz pilsētas tuvējo apkārtni un Toskānas ieleju. Šeit atrodas alabastra laboratorija, kurā izgatavo vāzīti mūsu priekšā. Figūras ir tik skaistas un saistošas, ka dažas iegulst arī manā somā. Vēlā pēcpusdienā iesākas slavenais Toskānas vīna ceļš. Mūsu vīna degustācija notiek kādā saimniecībā, kura atgādina filmās redzētas ainas. Saimnieku dārzos vēl saglabājušās nenovāktas zilās vīnogas un mūsu apetīte pēc tām ir apbrīnojama un baudkāra – tā tās negaršo mūsu veikalos. Bet lielāko tiesu vīni ir paskābi, ne manā gaumē, bet jautrība sit lielu vilni. Brīvā daba un vīnogulāju lauki reibina vairāk nekā baudītie vīni. Nākošā diena sola iespaidīgu braucienu pa Apenīnu kalniem uz Sorento. Pa ceļam ar vilcieniņu no kalna pakājes uzbraucam nelielā pilsētiņā uz stāvas klints - Orivjeto. Jau pa gabalu saredzama svītraina kā zebra liela jo liela katedrāle, kura atrodas uz 300 metru augsta plato. Pirmo reizi kāpju 62 metru dziļā jo dziļā akā , apmēram 248 pakāpieni, pēc ūdens malka. Tā kādreiz tālā senatnē pilsētiņas iedzīvotāji gāja pēc ūdens un nesa to augšā. Vai tiešām viņi bija stiprāki par mums? No tādas pazemes vēl uznest ūdeni! Dodoties tālāk gar Neapoles līci, var nokļūt kalnainajā Sorento pussalā – šaurākajā vietā , vienā pusē var redzēt Neapoles līci, kurā it kā ieslīgst Sorento pilsētiņa, otrā puse plešas Solerno līcis un skaistākā piekraste Itālijā – Amalfi, kurā mēs arī apmetamies labos apartamentos, atsevišķos bungalo un ‘’ Netuno’’ kempinga īpašnieks Mikele ir apburošs itāļu jauneklis, kurš ir ieinteresēts tūristu uzņemšanā un apkalpošanā. Jau no rīta ar kuģīti dodamies par skaistāko atzīto un visvairāk apmeklēto salu Eiropā – Kapri.. Paši skaistākie Kapri salā ir Augusta dārzi, ko 20. gadsimta sākumā izveidoja vācu rūpnieks Krups un zviedru ārsta un rakstnieka Aksela Muntes villa San Mikele, kura ir Zviedrijas īpašums. Tāpat sala ir slavena ar savām grotām, no kurām pati fantastiskākā esot Zilā grota, bet diemžēl todien ūdens līmenis bija pārāk augsts, lai tajā varētu ar laivu ielīst. Salu var izstaigāt kājām kā lielākoties mēs arī darījām, šaurākā vietā tieši salas viducī no vienas ostas Marina Pikolo aizgājām uz lielo ostu Grand Pikolo. Tirkizzilā Tirēnu jūra, zaļiem krūmājiem noaugušas dzeltenas klintis, bijušie zvejnieku ciematiņi ar sārtām, baltām un gaišzilām mājiņām, šaurām ieliņām un kāpnēm, pa kurām pārvietoties var tikai kājām. Ar speciāliem maziem autobusiņiem no Kapri pilsētiņas pa serpentīna ceļiem var aizbraukt uz pilsētiņu Anakapri, kur arī atrodas slavenā villa San Mikele. Veikalu ieliņa ir ļaužu pārpilna, lai gan tūrisma sezona beigusies. Un šie aromāti – veikala īpašnieki piedāvā degustēt citronu liķieri Limoncello dažādās nokrāsās un piedevās, šokolādi un kāds cits tevi apsmidzina ar vairākiem smaržu paraudziņiem, ka tu pat nezini, kas tevi vairāk iekārdina – garšas kārpiņas vai ožas. Kapri – tas ir dvēseles baudījums, neaizmirstams un vēl vairāk iekārojams. Vezuva kalnu un vulkāna krāteri ieraugu jau pa gabalu, atrodoties augstu kalnos. Un klāt jau lavas nopostītā senā romiešu pilsēta, nu jau no pelniem atraktā un labi saglabājusies – Pompeja. Staigājot pa akmens plāksnēm izliktajām ieliņām, ielūkojoties lupinārijos ar vēl labi saskatāmām mīlas ainām, mēģinu uzburt iztēlē laikus, kad tā bija ziedoša tirgotāju pilsēta. Un tepat blakus slejas un mani sveicina dusošais Vezuvs, kas ne reizi vien uzbrucis apkārtnes pilsētām un mūsu ēras sākumā apracis trīs romiešu pilsētas – Pompeju, Herkulu un Stabio. Pa šauru serpentīnu uzbraucam gandrīz līdz pašai vulkāna virsotnei, vēl 20 minūšu enerģisks kāpiens un Sveiks, Vezuv!, esmu tevi iekarojusi, ielūkojusies tavā dziļajā krāterī, kurš vēl vietām dūmo un saņēmusi zīmogu par apliecinājumu, ka esmu šeit bijusi. Skats, kas paveras uz Neapoles līci ar tālumā vizošo Kapri un citām salām ir elpu aizraujošs, nejūtu ne sēra smaku, ne arī izbailes par kādreizējo iznīcību. Vatikāns – pati mazākā valsts pasaulē, kura atrodas Romas viducī , pārņem neparastas izjūtas, jo tikko izlasīta S. Berija grāmata ‘’Vatikāns’’. Saprotams, ka tur kur nedrīkst iet parastais tūrists, priekšā stāv Šveices gvards, bet teritorija ir pietiekami plaša un interesanta. Ieejot Vatikāna muzejos, somas tiek pārbaudītas caur rentgenu kā lidostās. Un tad paveras skatam neaprakstāmas muzeja bagātības, daudzie dārzi, kapelas, gleznas un vēl un vēl. Svētā Pētera katedrāle ir tik grezna un liela, ka vēlāk klīstot pa Romu negribējās ieiet nevienā baznīcā. Pusdienlaikā laukumā notika dievkalpojums, pāvests Benedikts uzrunāja mūs elektroniski. Roma – tik daudz lasīts un iepazīts neklātienē, ka citu neko negribas kā tikai paklaiņot pa ‘’mūžīgās pilsētas’’ ielām un ieliņām. Un tiek apskatītas un apjūsmotas gandrīz visas slavenās celtnes un vietas, ko piedāvā pilsēta, paēstas gardas vakariņas īru krodziņā. Dienvidos tik agri iestājas tumsa, ka atpakaļ ceļš uz autobusu pa izgaismoto pilsētu bija emociju pārpilns. Visas pilsētas tik ļoti pārvēršas elektrisko gaismu iespaidā, ka bez laba gida var apmaldīties, jo gandrīz viss skatāms pavisam citā rakursā. Un klāt jau aizbraukšanas laiks, jāsaka ardievas Itālijai, cerībā, ka varbūt pavisam drīz vēlreiz varētu pastaigāties pa Venēciju un baudīt spirgto Kapri salas gaisu. Bet tas vēl nav viss. Mājupceļā apstājamies nelielā, bet skaistā Čehijas pilsētiņā Mikulovā un Polijas vidienes pilsētā Čestohovā, kuras klosteris Jasna Gora ir atzīta svētceļojumu vieta, uz kuru daudzi svētceļotāji, tāpat kā pie mums uz Aglonu, dodas ar kājām. Klosterī apskatāma Melnā Madonna – ikona, kurai piedēvē pārdabiskas spējas. Visvairāk šeit cilvēku esot Debesbraukšanas dienā. Lauma Zaļaiskalna
Ieteikt