Mans pirmais ceļojums
SigitaIevietots: 22. mar 2012 12:19
Biļetes izprintētas, mugursomās salikts nepieciešamais minimums, fotoaparāts uzlādēts un esam gatavi doties pretī nezināmajam! Dienu iepriekš jau abi devāmies uz Rīgu, lai pirms lidošanas kārtīg izgulētos un mierīgi bez steigas nokļūtu lidostā. ………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………… Aplausiem un lidmašīnas skaļrunī skanošām tauru skaņām piezemējamies Itālijā-Milano Bergamo lidostā. Pulkstens 4 vakarā..tik neatceros pēc mūsu laika vai viņu. Lidosta smaržo pēc vaniļas..kā vēlāk izrādījās pie aromāta vainīgi ir svaigi cepti kruasāni..kas gan ir Italija bez tiem . Nākamā lidmašīna mums ir nākamās dienas rītā. Laiks ārā ir silts, patīkams. Tākā nolēmām nakti pavadīt lidostā tad pirms tam devāmies izstaigāt pie lidostas esošo Orio centru-liels veikals, gluži kā visi citi lielveikali kas sastopami arī Latvijā. Veikalā tieku pie pirmajām šī gada zemenēm..smarža dievīga un ja godīgi smarža bija vienīgais labums no viņām, jo garša nekāda. Toties sasodīti lēti, puskg ap 70 santīmiem...vnk nevar neņemt :D Ieturējuši pamatīgas Itāļu stila vakariņas..protams pica devāmies atpakaļ uz lidostu, kur sākās gara, gara nakts, ar saraustītu miegu, neērtu gulēšanu un daudz daudz ceļotājiem, kas tāpat kā mēs nakti pavadīja guļot lidostā. Tiešām daudz cilvēku, satumstot, katrs atradis sev kādu nostūri vai solu ieņēmis daudz maz ērtu pozīciju un gulēja. Cits jau gudrāks būdams, paķēris līdz guļammaisu vai kādu citu segveidīgu lietu ko paklāt sev apakšā, lai nav jāguļ uz aukstām flīzēm. Nakts tiešām likās gara un mokoša..bet var pieciest. Sākumā mēs centāmies pagulēt uz soliem, kas bija no auksta metāla, beigās lidostas dienakts kafūzī pumpējām kafiju, lai izturētu līdz pulkstens trijiem naktī kad tiks atvērta lidostas otra puse un tiksim uz brīvajiem soliem. Ik pa brīdim iesnaudos, guļot kafējnīcā pie galda..cīnījos ar miegu..bet tas tā...no rīta tādi mazliet saguruši un saņurcīti tomēr ieveļamies lidostas augšadaļā un cītīgi gaidam lidmašīnu un ceļojums var sākties. Brokastīs silti kruasāni ar krēma pildījumu...mmm. Lidot man patīk...vērot zemi no augšas ..dievīgi..un vienalga ir skaidrs laiks vai mākoņains, katrā no tiem ir savs skaistums. ………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………… Divu stundu lidojums ir galā un mēs ar mugursomām plecos izkāpjam Tangerijas lidostā..esam Marokā..sejā iesit silts un mitrs gaiss, mazliet apmācies un ik pa brīdim nopil kāda lielāka lietus pile, bet tā ļoti silts. Lidostā tiek iziet ierastā procedūra, cenšamies iegalvot, ka esam no Latvijas ne no Lietuvas. Pasē tiekam pie jauna zīmoga un aizpildam kaut kādu lapiņu, kur jāieraksta dati par sevi, kur dodies un no kurienes. Samainam eiro pret vietējo naudiņu - Dirhamiem..pamatīga naudas čupa. Tālāk plāns ir tikt līdz pilsētai, jo lidosta atrodas pāris desmit km attālumā no centra. No Lidostas kursē tikai veci smilšu krāsas merši-takši. Kas par braucienu uz autoostu prasa 100 naudiņas, kas aptuveni ir 10 eiro. Tas ir daudz bet kaulēties nesanāk, viņi atsaka, ka tā ir noteiktā summa un ne mazāk.Taksis mūs izlaiž Tangerijas autoostā..rajons nu tāds.. varētu pat salīdzināt ar Rīgas autoostu...biļešu tirgotāji skaļi sauc pilsētas un tirgo biļetes. Protams esam pamanīti un viens no tirgotājiem laipni norāda mums interesējošo autobusu un par 25 naudiņām katrs tiekam pie biļetes. Autobus virzienā uz Larache pilsētu. Piebildīšu ka pirms tam nebijām nedz laicīgi rezervējuši viestnīcas, nedz izplānojuši kurp doties, tikai pēdējā brīdi, Rīgā esot tikām pie pirms tam forumos ieteikto grāmatu Lonely planet Morocco...tišām noderīga lieta..padārga ap 16 latiem, bet tā mums palīdzēja katrā pilsētā, kuru apmeklējām. Tajā ir kartes, naktsmītnes, ēstuves un apskates objekti, izcenojumi un ieteikumi, kā arī daudz noderīgas informācijas par vietējo dzīvi...vardu sakot, viss nepieciešamais tādiem tūristiem kā mēs. Autobuss bija liels, mīksti sēdekļi, bet ļoti netīrs..man kā tīrības mīļotājai iesākumā bija grūti, visur nolipināts ar košļenēm, liekas, ka pie krēsla pielipšu, viss melns lipīgs un daudz gruži, bet nu, ja iesēžas un lieki nedīdas var izturēt :D Interesanti vērot vietējos...autobusā, ja gribi izkāpt kādā no pieturām tev jāsaplaukšķina plaukstas, tad biļešu tirgotājs pienāk un uzjautā kur gribi izkāpt un tad nodod ziņu šoferim. Vietējie pārvadā visādas mantas, dzeramos lielos iepakojumos.Lieki piebilst, ka interese par mums bija visiem un visa ceļojuma garumā..iesākumā tā lielā uzmanība liekas uzkrītoša, bet beigās jau pierod pie acu skatieniem, kas vērsti mūsu virzienā..var teikt sajutāmies tāpat kā nēģeri Latvijā :D Cilvēki laipni, smaidīgi. Sievietes ģērbušās vai nu savā tradicinonālajā ietērpā un galvās lakati, citai redzamas tikai acis, pat cimdi rokās..tā teikt, lai nekur neko neredz. Bet bija arī mūsdienīgi ģērbtas dāmas, tikai viņām neatņemama sastāvdaļa ir lakats, kā arī ja ir kleita tad apakšā tiek vilkti legingi vai bikses...neredzēju atkailinātas kājas un plecus, līdz ar to, es kā tāda eiropiete- īsos šortos un T kreklā izpelnījos dažādus skatienus. Vīrieši tikai daži bija manāmi tāda tipa tērpos, galvenokārt viņi staigā džinsos, kreklos ar īsām piedurknēm, T kreklos un šortos. Skaista tauta..skaistas sievietes un izskatīgi vīrieši..man patika ;) Visvairāk patika mazie marokāņi, kuri ar savām lielajām tumši tumši brūnajām acīm izskatījās vnk super. Interesanti kā mammas viņus pārnēsā, jo rati bija sastopami reti. Lielākoties mazuļus uzmet uz muguras un ar lakatu piesien. ………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………… Larachē ierodamies pusdienas laikā un devāmies sava hoteļa meklējumos, kuru atradām turpceļā lasot grāmatu. Pension Amal-mūsu pirmā nakts mītne. Tīra vieta, vislābākā no lētā gala, ko piedāvā. Samaksājām tur kādus 120 dirhamus. Nolikām somas un devāmies pilsētas apskatē. Bija mērķis paēst un nopirkt dvieli (bijām piemirsuši par tādas lietas nepieciešamību iekļaut mugursomas saturā) jo šajā viestnīcā tādu ekstru nepiedāvā. Brokastis paēdām centrālājā laukumā ar skatu uz okeānu, kur notiesājām mazā veikaliņā pirktas bulkas. Viņiem tādu mazu bodīšu ir daudz, katrā trigo kaut ko-citās garšvielas, citās visādus cepumus un sulas, citur matu šampūnus un toletes papīru. Daudz saldumi, bulciņas, keksi un kūciņas. Daudz konditorejas izstrādājumi no kārtainās mīklas. Biskvīta kūkas lielākoties visas izmirkušas slapjas un nebija diez ko labas. Centrālais laukums liels ar baltām ēkā, protams netīrs.visur mētājas papīri, saulespuķu sēklu čauliņas, viss tāds nolietojies un nekopts. Blakus esošajā tirgū, kas atgādināja vairāk tādu kā Rīgas „Latgalīti” , nopirkām dvieli, padārgs, bet nu ar kaulēšanos te tā negribīgi. Tikām pie liela sarkana pludmales dvieļa, bet nebija labs, jo pēc mazgāšanās dušā, noslaukoties visa āda bija ar sarkanām pūciņām un tad nu tās pūciņas bija visur.. Ap pulkstens trijiem devāmies atpakaļ uz hoteli, jo pēc negulētās nakts vienīgā vēlme bija gulēt un kājas ar protams nebija radušas pie tādas slodzes. Silta duša ir tikai vai nu 10 no rīta vai vēlu vakarā un maksā 10 naudiņas. Un ir koplietojamā..atrodas gaiteņa galā kopā ar toletēm. Ir gan viņu vietējais pods, gan arī mums visiem ierastais tākā ar to problēmu nebija visa ceļojuma laikā.Tākā bija pusdienas laiks, man tika auksta duša bet ļoti salds miegs. ………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………… Ļoti agri piecēlāmies, sakravājām mantas un devāmies prom no naktsmītnes. Paēdām brokastis tuvākajā kafējnīcā..kur pieejama ir tikai kafija vai tēja un daudz, daudz smalkmaizītes. Viņiem kafejnīcas ir daudz, un tiešajā tā vārda nozīmē..kur lielākoties sēž virieši pa diviem, trim vai četriem un malko kafiju kuru pasniedz kopā ar glāzi ūdens. Tāda tipa kafējnīcās neko vairāk par smalkmaizīti nav iespējam spasūtīt un ēstuves kur var notiesāt ko vairāk, kaut vai brokastu omleti atveras nedaudz vēlāk. Izdzēruši ļoti stipru kafiju un apēduši kārtējos kārtainās mīklas brīnumus, dodamies apskatīt okeānu...akmeņaina piekraste ar baltām akmens margām, kuras jau grauzis laika zobs. Krāsas padilušas, visur sēmuškas un aizaugušas puķdobes..nekas perfekti baudāms, bet toties reāls. Skaisti. Dodamies pa krastu uz leju virzienā uz mola. Vietējie akmeņainajā pekrastē kaut ko ķer..ko - nezinam, cits ar lāpstu, cits ar tīklu. Izstaigājām arī molu, kur laiski saulīte gulēja kaķi..visi īsspalvaini un tieviņi. Šodienas mēŗkis doties tālāk uz Rabatu, pilsētu kurā dzīvo 1,7 miljoni iedzīvotāju. Dodamies uz autoostu, pa ceļam izstaigājam vietējo dārzeņu tirdziņu, iepirkām banānus-banāni kā banāni. Autoostā atkal tas pats kas vakar..biļešu tirgotāji skaļi sauc galamērķi. Sakam , ka gribam uz Rabatu. Viens no tirgotājiem liek mums iet piesēst autosostas kafējnīcā un pasauks, līdz autobuss uz Rabatu pienāks. Mums kā palīgs piesakas viens tumšādais vietējais kas diezgan labi prata angļu valodu. Parunājāmies par pilsētu..izrādās Larache ir slavena ar savām zivīm un makšķerēšanu, ieteica mums iet makšķerēt un ar laivu pabraukt, bet ne mēs makšķernieki ne mums laika. Tikām arī pie dažiem arābu vārdiem, kā paldies- choukran, labrīt-sabahnour, uz redzēšanos-besslama, sveiks-ahlaw. Pretī visu teicām kā ir latviski. Vīrietis bieži skatās Nacional geographic un šo to zina no kuras puses esam.Viņš mums uzdāvināja zemesriekstus. Veiksmīgi sagaidījām autobusu, iedevām savu epastu jauniegūtajam draugam un devāmies ceļā. Biļete maksāja 45 dirhami no katra. Autobuss tāds pats, liels ērts bet atkal netīrs. Visu ceļu logi vaļā, savādāk tur bez elpas. Pirms autobusa attiešanas parasti tajā sakāpj tirgotāji, lielākoties iekāpj viens vīrietis un reklamē kaut kādu smēri Rex..esot brīnumlīdzeklis..plaši un gari vervelē savā valodā viņš to reklamē un izdala pēc tam visiem mazas reklāmas lapiņas, kuras pirms viņš izkāpj no autobusa, savāc.. tā teikt lai ir materiāls citiem .Ar pirmo autobusu braucām sēžot priekšējā krēslā, bet tākā šis bija pilns tad vietējais iekāpa un izbrīvēja mums divas sēdvietas blakus..ļoti patīkams žests . Visu ceļu vērojām apkārtni, daudz lielu siltumnīcu kurās audzē banānus. Tešām daudz. Lielākoties visi lauki ir apstādīti, katrs kaut ko stādīja, cits apstrādā ar tehniku bet lielākoties ir iejūgts ēzelītis un apstrādā zemi kā senāk. Mums aizmugurē sēdēja divas vietējās sievietes ar bērniem, viens maziņš ar lielām acīm un vien sjau tāds 4 gadi, kurš mani ik pa brīdim no krēslu aizmugures pabaksta lai paskatos..sasmaidamies un turpinam ceļu. Pirms Rabatas, iebraucam mazā pilsētiņā Sale, ko sauc Salī..atrodas blakus Rabatai un abas savtarpēji atdala upe, pār kuru šobrīd ir uzcelts jaun stilts, bet vēl nav atklāts. Izrotāts ar valsts karodziņiem tas izskatās pat taisnāks nekā mūsu LV slavenais tilts un pieļauju ka izcenojumi ir daudzas reizes mazāki. ………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………… Rabata izkāpjam un ar vietējo taksi dodamies uz centru. Kartē iebakstam pirkstu, šoferis pamāj ar galvu un esam ceļā. Liela liela iela ar palmām..skaisti. Baltas mājas. Prezidenta pils. Starpcitu viņu prezidents-Mohammed VI, kas savu valdīšanu sāka 1999 gada Jūlijā, ir redzams bildēs pie sienām visās kafējnīcās tirgos un citās sabiedriskās vietās. Vairāk par viņu atradīsiet googlē..cik noprotu viņš savu troni manto no paaudzes paaudzē, bet tas tā. Apburti ar skaisto avēniju, kas nosaukta Muhameda V vārdā, ieejam arī vecpilsētā, jeb kā viņi sauc Medīnā, kuru no visām pusēm ieskauj liels brūns mūris ar dažām ieejām, arkas veidā. Gribējām iziet cauri vecpilsētai lai tiktu pie okeāna. Mums ejot piebiedrojas kāds vietējais, zolīdi ģērbies uzvalkā biksēs un baltā kreklā ik pa laikam iemetot acis telefonā viņš apjautājas kurp dodamies. Parādīšot ceļu uz okeānu. Un ieveda arī mūs vepilsētā, pastāstīja par mājām, parādīja maizes ceptuvi, tikām arī senajā pirtī jeb Hammam (sīkāk google), Artis tikai varēja redzēt kurināšans vietu, kur krāsni kurina ar skaidām,to mums ļoti labi nodemonstrēja kurinātājs. Es tiku pat iekšā, jo pa dienu tur pirts procedūras veic sievietes, bet vakaros vīrieši. Iegāju pirts telpā, kur uzgaidāmajā telpā uz soliem snauda vietējās, liku noprtast, ka gribu apskatīt pirti un tad mani aiz lielām metāla durvīm ieveda apskatīt. Pirmajā telpā sēdēja daudz kailu sieviešu , tā bija visvēsākā telpa, tur arī viņas bļodās sēdēdamas mazgāja kājas.otrā telpa , jau dziļāk pirtī bija siltāka tur jau mazāk sieviešu un pašā galējā istabā kur bija tiešām karsti gulēja viena sieviete un viņai pirts darbiniece veica ķermeņa masāžu. Mūsu pavadonis, kas pēc tam izrādījās viltus gids, Artim pa to laiku sīki pastāstīja kas tur iekšā ir, un kā veic masāžu. Vepilsētā interesantākais šķita koka veidojums loga vietā, kurš kā pusmuca ar izvirzījumu uz āru un maziem caurumiņiem bija sastopams pie daudzām mājām. Mūsu pavadonis izskaidroja, ka tie ir paredzēti sievietēm, jo tākā viņas laukā no mājas netika bieži unlai redzētu kas notiek uz ielas bija tādas interesantas vērošanas vietas...tā teikt sievietēm par to kas notiek aiz kaimiņa žoga interese ir bijusi vienmēr un visām tautām. Pa ceļam redzēju arī vienu jaunieti kas bija sagraizījies, pat gaļa bija redzama..tas gan bija fuj.. Tikām ievesti arī vienā senā ēkā, kura ir kā ģimenes ēka, bet nu tā kalpo kā apskates objekts lai redzētu kā senāk bijis..grezna, daudz sienu un griestu gleznojumi. Par ieeju un kafijas krūzi katram paprasa 100 dirhamus..pa grezno.. mūsu pavadonis paliek jau jokains un jau saprotam ka viņš ir viltus gids, kurus vienlaik valsts ķēra rokā un sodīja, bet nu kā saka, ir aitas ir cirpēji un mēs ar iekritām viņa lamatās. Pēc skaistās ēkas apskates un mūsu nobildēšanas, kas arī bija mūsu vienīgās kopbildes nācās šķirties no 600 naudiņām kas ir daudz par daudz, kaut gan iesākumā Artis deva 200, tik cik nu pēc mūsu prāta viņam vajadzētu pietikt. Vēlāk grāmatā izlasījām, ka lai atšūtos no tādiem pietiek ka iedod maz naudas un viss, ka nevajagot dot tik cik viņi prasa..bet nu nekas..ir mācība! Mazliet saskumuši par tādiem izdevumiem atvadamies un ejam uz okeānu. Par šo summu vēl ilgi nerimām domāt, bet nu kas bijis bijis.Toties bijām mājai uz jumta terases kur varēja labi redzēt vecpilsētu, pilsētu un okeānu, kā arī varējām pagulēt(iepozēt fotokamerai) lielā gultā ar baldahīnu. ………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………… Krastā bija lielas klintis, kuras apskaloja viļņi. Daži vietējie, lielākoties jaunieši, pa pārīšiem tur satupuši uz klints malas čiloja. Mazliet pasēdējuši devāmies atpakaļ centra virzienā, jo bija jāsameklē naktsmītne, izstaigājot dažas viestnīcas, vai nu cena pār lielu vai nu aizņemta, beigās atradām hoteli Central, kas nebija ielķaut mūsu grāmatā (un nemaz nebrīnos) , bet atradās blakus vienai no ieteiktajām bet jau pilnai. Istabiņa dieviem ar siltu dušu maksāja 300 naudiņas.. padaudz bet tākā citur nav kur palikt ņemam. Istaba maza, sienas rozā, metāla kaluma gultas ar šausmīgi mīkstiem matračiem un super cietu spilvenu. Vispār cieti spilveni viņiem topā. Guli kā uz kluci. Bet pats trakākais bija tas, ka tai istabai bija ļoti zemi griesti, mēs izstaisnoties nevarējām :D bez maz vai četrāpus. Smieklīgi. Visas sienas nopelējušas. Atrāvu vaļā logu bet tākā hotelis pretī tirgum, tad tur troksnis pamatīgs, bet vismaz svaigāks gaiss. Vienīgā ekstra ir silts ūdens, jo boileris turpat istabā un TV, kas kā vēlāk izrādās rāda tikai to, ko skatās administrators, jo vienu brīdi skatamies un pārslēdzas kanāls :D Nolikām mantas un devāmies vakariņās.. kā kompensāciju tādai naktsmītnei , ejam sevi lutināt itāļu restorānā. Itāļu kultūra un viss cits te ļoti manāms, ne velti.. jo bijusī Francijas kolonija jeb kā viņu tur sauc. Vakariņās frī ar salātiem un sašļikveidīgi ceptu gaļu un protams svaigi spiesta apelsīnu sula, kur, pirmā glāze vnk pazuda nemanot un pasūtījām otru..tiešām garšiga. Daudz viet viņi pasniedz sulu kopā ar cukura paciņu, ar domu ja ir par skābu vari saldināt, bet ne reizi nav gadījusies skāba sula...saldeni skāba un atsvaidzinoša..paku sulas man tagad tiešām nepatīk. Pirms pasniedz ēdienu, galdā servē marinētas olīves, sviestu un maizi..garšīgi. ………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………… Ar pilniem vēderiem devāmies pilsētas apskatē, bet nu uz otru pusi. Rabata ir pilsēta kurā atrodas visas Marokas politiskās ēkas, ministrijas, tad nu izstaigājām tās ielas kur bija visas ministrijas. Ielās zied skaisti krūmi, silts gaiss, palmas un zilas debesis..bija labi.Tikām arī pie vietējās telefona kartes. Pazvanīt nevarēja, kaut ko itāliski vai spāniski klausulē murmināja automātiskais atbildēt;ajs, tad nu sūtījām sms, un protams ka vispirms mammām,kas par mums noteikti satraucās.Nosūtījām divas sms un karte tukša :D Piekusuši devāmies uz hoteli, kamēr es cētrāpus cenšos ieparkoties šaurajā un ar zemajiem grieztiem esošajā dušā, tikmēr Artis blakus tirgū iepirka ķiršu. Tirgus arī ir tāda interesanta vieta-kā pulkstens 5 vakarā tā tur sākas liela rosība. Sarodas trīsreizes vairāk tirgotāji un pircēji, katrs izklāj savu sedziņu saliek tur visādus štruntus un tad sākas tusiņš, tākā hotelis ir turpat tad līdz pulkstens 12 nav reāli aizmigt ja vien neesi pārguris „kā suns” un nav vienalga, kur esi un kas apkārt. Artis smejoties teica: es izeju laukā viens pats lielā pūlī un mani pat neredz.. :D viņš par to, ka visu dienu skatieni ir vērsti mūsu virzienā.Mani mazliet biedēja nakts dzīve un tirgus tādēļ es centos degunu laukā nebāzt. ………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………… No rīta esam agri augšā, sakravājamies un gaidam kad pulksten sbūs 10 jo tad solas ka atbrīvosies vieta labākā viestnīcā. Somas plecos un pametam šito drausmīgo nakts mītni. Brokastis okeāna malā..stāvot pie klintīm apēdām ķiršus un plānojām dienas kārtību. Kārtējā pastaiga pa pilsētu , ielās atkal demonstranti, kas jau vakardien piketēja, ar dziesmām un skaļiem saucieniem pa visu centru, ar plakātiem. Nelielas otrās brokastis ar kafiju un smalkmaizītēm, un pulkstens 10 mums palaimējās - tiekam jaunā miteklī- hotel Dorhmi.Cena kādi 130 dirhami. Šeit saimnieko sievietes un tas ir redzams.. viss tīrs un sakpots, ierāda mums baltu istabu ar lielu raibu gultu, istabā izlietne, galds un sienas skapis.bez loga bet ar mazu vējlodziņu virs durvīm kas vērsts uz iekšpagalmu. Duša ir atsevišķi un atkal maksā 10 naudiņas.Nolikuši mantas ejam atkal ielās...diena skaista..saule spīd, cilvēki pilnas ielas. Arī Makdonalds ir te :D ļaujamies amerikāņu vēderpriekam. Iztsaigājām daudz ielas, veikalus. Iepirkām katrs sev smaržas, maza pudelīte pa 20 naudiņām. Atradām pat ķīmisko veļas mazgātuvi kur atstājām savus baltos džemperus, kas pēc nakts lidostā vairs nebija tik balti. Par 30 naudiņām tos solīja tās dienas vakarā pēc pieciem jau dabūt tīrus. Pulkstens jau viens dienā, pēc viņu laika, atpūtinam kājas un tad dodamies uz okeānu.Okeānā šodien bija ļoti silts ūdens, domājām iet pēc dvieļa, bet pa ceļam uz viestnīcu pārdomājām un kā arī ceļā no okeāna līdz hotelim pagāja krietns laiks, aši paķērām dvieli un nācās jau iet pakaļ pēc džemperiem, pēc tam atkal apmeklējām itāļu restorānu ( kaut gan sākumā domājām iet tirgū ēst viet;ejo pārtiku, bet ejot otreiz garām ielas kafūžiem tirgū pārdomājām, pārāk netīrīgi viss.) Tākā ēdienkarte ir franciski neko nesaprotam uz dullo paņemu itkā vistas kotlete, nu vismaz tā izlasot to nosaukumu likās, bet man atnesa veselu ceptu vistu :D Artis mielojās ar Picu...Pēc tam devāmies uz okeānu, pa ceļam vecpilsētā apmeklējot skatu laukumu, no kura paverās plašs skats uz piekrasti. Ūdens jau protams bija palicis auksts, jo saule jau rietēja, vietējā pludmalē vietējie spēlēja futbolu. To viņi spēlē visur, visos mazos un lielos laukumos..īsti futbola fani. Tā arī pagāja otrā diena Rabatā..nākamās dienas galamērķis ir Kasablanka, kur dzīvo 3,8 miljoni iedzīvotāji..daudz vairāk nekā visā Latvijā kopumā. Šo ceļa posmu nolemjam veikt ar vilcienu..pārmaiņus. ………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………… Rīts kā parasti..agri augšā, duša, somu sakrāmēšana un dodamies uz centrālo dzelzceļa staciju..skaista ēka, perona malās palmas, visur flīzītes, sakopts un tīrs. Iepērkam biļetes kas maksā 35 naudiņas katram. Pirms tam protams pēdējās brokastis Rabatā centra kafējnīcā, kur mums piebiedrojas vietējie kaķi. Brokastīs kafija un apelsīnu sula..tā pati garšīgā ………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………… Vilciens ir kluss un ērts, mīksti sēdekļi, super, nevar salīdzināt ar mūsu trokšņainajiem dzelzs gabaliem. Ar tādu komfortu nokļūstam Kasablankā..Pa ceļam dabas skati ar kaktusiem, lopu bariem, lauku ciematiem, smukas savrupmājas, greznas ēkas un pat geto rajoni (nabadzīgo iedzīvotāju mājvietas) Mazliet pārsteidz Kasablankas stacijas, kas nebija ne uz pusi tik skaista kā Rabatā, bet kā vēlāk manījām, tiek celta jauna stacija, tākā arī tur būs ar glanci. Pilsēta daudz savādāka..vairāk gružu , vairāk cilvēku..Ja Rabatā tūristus vispār neredzējām, tad te daži bija, bet daži.Aizstaigājuši uz galveno avēniju, dodamies viestnīcas meklējumos. Ielās daudz remontdarbi, te tāpat kā Rabatā tiek būvēts tramvajs. Rabatā jau viņš kursēja, te vēl tikai ceļ. Pēc grāmatas atkal meklējam viestnīcu, pirmā no ieteiktajām jau vairs nepastāv bet mazliet uz priekšu atrodam citu( hotel du Palais) no grāmatā minētajām un pa 200 naudiņām mums beidzot ir laba istaba.. pašā viestnīcas augšā, 4 stāvs, blakus centrālais laukums un pils, skats pa logu (beidzot logs kā logs ar skatu uz āru). Istabā TV, balkons, duša un divas gultas.Nolikām mantas un devāmies pusdienās. Šodien jau vairs negribas ne franču virtuvi ne itāļu, ne amerikāņu..gribas ko no Marokas.. tieku pie slavenā Tadžīna..apskatot ēdienkarti kur atkal viss franciski, es tik piebakstīju pirkstu vienam no tadžīnu veidiem un ļāvos nezināmajam. Atnesa man sautētu jēra gaļu ar žāvētām plūmēm un vārītu olu kas pārgriezta uz pusēm, klāt kliju maize.. bija labs. Protams neizitika raī apelsīnu sula. Artis pasūtīja banānu sulu kas vairāk bija kā biezenis, bet gards gan.Artis neriskēja ar vietējo pārtiku izvēlējās eskolopu, kas nozīmē karbonāde. Šo ēstuvi apmeklējām arī nākamajā dienā..nosaukumu neatceramies, atceramies tikai aptuveno atrašanās vietu un izkārtne bija orandža ar šķivīti virsū..bija laba! ………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………… Dienas turpinājums tirgū, Artis tiek pie jauniem šortiem, es pie saldumu kastes..laiks nobaudīt vietējos saldumus, kas galvenokārt pagatavoti no mandelēm un citiem riekstiem, garšo pēc marcipāna vai salda kēksa. Kārtējā atpūta viestnīcā..karstums un sāpošās kājas liek ik pa laikam apstāties. Bet ir patīkami silts no 21 līdz 25 grādiem, mitrais gaiss ar dod savu devu. Pēc atpūtas atkal apelsīnu sula, to pārdod ik uz stūra. Marokā starp ēdienreizēm vietējie našķojas ar riekstiem, kas tāpat kā sulu spiedēji ir uz katras ielas. Gatavo arī kartupeļu čipsus, kurus turpat uz ielas lielā katlā izvāra un pasniedz papīra tūtē. Cep arī mazus keksiņus ko ēd piedzerot klāt ko līdzīgu kefīram, to nenobaudījām tādēļ precīzi nezinam. Izstaigājām ostas rajonu un intereses dzīti iegājām arī dārgā viestnīcā. Tur protam sviss kā jau 5zvaigžņu hoteļos..grezni-zelts un sarkani paklāji. Patsiagas noslēgumā atpūta atkal mūsu apartamentos. Laiks izmazgāt kādu drēbi, līdz ķimiskajai mazgātuvei šeit neaizgājām, bet sīkumus mazgājām turpat vannas istabā un žāvējām uz mazā mini balkona..skats jau labs, pa gabalu varēja manīt mūsu istabas lodžiju ar izkarinātām drēbēm :D Kad sāka satumst devāmies uz parku, kas bija tieši pretī mūsu istabas logiem. Tur vakarā bija pilns ar cilvēkiem. Visi sasēduši kur nu var, soliņi pilni, zāle pilna, pat uz pieminekļa malām satupuši visi sēž..talumā spīd sniegbalta māja, izgaismoti ir visi parka objekti, maigs vējš šūpo palmas, iespaidiem pilna diena ir galā, laiks meigam..viestnīcā mazliet paskatamies Tv, kur rāda 10 kanālus. Interesantas ir viņu reklāmas. Apēdam saldumus un miegs ir klāt. ………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………… 22 maijs..Kasablanka pulkstens 9 no rīta..esam gatavi pludmalei..brokastis vietējā kafūzī..vienīgais ko varam dabūt ir maizītes vai omlete..izvēlamies omleti ar sieru. ..pagaršoju arī tradicionālo piparmētru tēju, kas ir ļoti stipra un satur daudz cukura..gluži kā piparmētru sīrups..bet laba. Tad dodamies takša meklējumos. Katrā pilsetā ir vietējais taksis, mazas mašīnītes ar uzrakstu Petit taksi. Katrai pilsētai savā krāsā..Citā zili, citā sarkani, citā zilganzaļi, citā bēšīgi. Par 100 naudiņām kas ir diezgan daudz, nonākam 5 km no pilsētas kur atrodas pludmale. Ūdens vēss, pirmajā brīdī, bet pierodot bija labi. Lieli viļņi. Pludmalē atkal vietējie spēlē futbolu, bērni plunčājas. Vietējās sievietes peldēt iet ar maiku un šortiem, nevienai neredzēju peldkostīmu. Kad ieradāmies pludmalē ūdens bija atkāpies, bija diezgan liela straume kas vilka iekšā. Mani tā biedēja, smiltis mīkstas tumši brūnas, grimst pēdas...nav nekāda Majami pludmali, kaut gan tādas esot pārsimts kilometrus vēl uz leju pa piekrasti, kur parasti braucot visi sērfot un tur ir lielāka tūristu pludmale, bet mums līdz tai nav laika tikt. Pludmalē ir arī mazliet klintis, daudz atkritumi, kā Artis saka: sēdi krastā ūdenī un blakus peld visādi papīrīši no šolokādēm utt. Artis pirmais iemēģina okeānu, es palieku krastā jo jāsargā fočiks un soma..mazums. Pēc tam ir mana kārta iet...man jau tā no dziļuma ir bail..līdz ra to es knapi tiku līdz ūdenim kad sajutu ka grimst pēdas un mani straume rauj iekšā, biju ātri krastā. Noslēpām zem dvieļa somu (tipa neviens neredz) un divatā gājām iekšā atkal. Šoreiz jau abi izlēkājām pa viļņiem, arī vietējie divi čalīši turpat lēkāja un ieteica mums turēties virzienā pa labi jo straume nesa uz otru pusi. Tīri veiksmīgi. Pēc tam stundu gozējāmies uz sava sarkano pūku dvieļa..kas smiltīs bija jau palicis slapš un netīrs. Krastā sausu smilšu nav, ja ir tad kādus parsimts metrus talumā no ūdens ..baigais gabals ko iet un smiltis ar netīras.. piegružotas. Pirmie saules stari noķerti,lai neiegūtu apdegumus devāmies prom, bija pulkstens 12..plāns: iet ar kājām visus 5 km atpakaļ uz pilsētu un pa ceļam apskatīt kaut kāda Hassana II mošeju. Ļoti skaista vieta, liels balts tornis un liels laukums, viss no baltām akmens plāksnēm, kurās iegriezti ornomenti..lielas saulē sakarsētas metāla durvis jeb vārti..skaisti. Pa ceļam bija daudz skaistu skatu. Saule spīdēja no mugurpuses un es apdedzināju kāju ikrus..to varēja just turpmākās dienas. No mošejas ar taksi dodamies uz centra lielo Muhameda laukumu kur mums ir hotelis. Vakariņas ieturam mūsu atrastajā jaukajā ēstuvē ar šķīvīti uz izkārtnes. Šoreiz ezis dod priekšroku tadžīnam, ar lielopa gaļu (cūkas gaļa nav vispār) , es atkal velkot ar pirkstu par meņjū tieku pie garšīgas vistas gaļas..apelsīnu sula ir pašsaprotama lieta :D ………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………… Tālāk atkal atpūta viestnīcā..miegs pēc peldes un pastaigas bija salds. Pamodāmies vakarpusē un devāmies pilsētas izpētē..pilnas ielas ar futbola faniem. Visi dzied, plivina karogus. Cik nopratām , tiko bija beigusies spēle un tagad visi vietējie dodas uz pludmali kur būs fiesta-ballīte. Žēl, ka nogulējām un pat nezinājām par tādas spēles esamību, būtu bijis jauki, bet nu nekas. Pavazājāmies pa zaļajiem parkiem un atkal devāmies pie miera. Rabatā tomēr mums patika labāk. ………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………… Rīts, pulkstens 8. Duša un somu kravāšana..izrakstamies no viestnīcas.. mūsu dienas galamērķis ir Marakeša-pilsēta marokas vidienē..jau tuvāk kalniem un tuksnesim...bez okeāna. Ar vilcienu. Dodamies uz centrālo staciju, bet izrādas ka vilciens uz Marakešu attiet no otras stacijas kas ir pilsētas otrā galā...ņemam taksi un braucam. Ap 11 izbraucām un ap 14 jau iebraucam Marakešā...šausmīgi karsts..āda pēc pludmales apmeklējuma sāp, nācās vilkt džinsas lai neapdegtu vēl vairāk. No +25 grādiem uz +46..uhh...redzt vēl dažu labu vietējo ādas jakā, gribas pielikt pirkstu pie deniņiem...Pilnīgi citāda pilsēta..balto māju vietā ir smilšu un sarkanīgi brūnas mājas..apkaltušas palmas, liela medīna, daudz daudz mandarīnu koki...visas ielas garumā vieni vienīgi mandarīni..apputējuši un rūgteni skābi (ezis vienu norāva un lika garšot). Saprotam ka te nu noteikti nepaliksim....izlasījām grāmatā ka vakarā no marakešas iet nakts vilciens uz tangeru un tākā tuvojās diena kad atkal ir jāraušasiekšā lidaparātā un jādodas mājup, un lidosta ir blakus Tangerijai tad nolemjam nakti ziedot braucienam ar vilcienu pāri pusvalstij. Biļetes cena ir 205 naudiņas katram, otrās klases vagonos..ne guļamajos, bet pēc iepriekšējiem vilcieniem spiežot vajadzetu būt mīkstiem, ērtiem beņķiem. Iegādājušies biļetes devāmies apskatīt pilsētu..diezgan smags pasākums jo somas karstumā škiet vēl smagākas,ir katsrs, visa miesa slapja un līp..knapi velkam kājas..bet nonākam centralajā laukumā kur ir tirgotāji, čūsku dīdītāji (kuriem mēs ar atstājām pa 100 naudiņām katrs..kā Artis saka diez vai Latvijā kāds ar vardi ar fočētos pa 10 eiro :D ) bet nu tas tā.. sulu tirgotāji, riekstu un žāvētu augļu tirgotāji te ļoooti daudz...sadzeramies sulu. Tirgo protams arī vietējās rotas, kas pa lielam neatšķiras no Latvijā nopērkamajām krāsainajām krellēm, tadēļ neļaujos pirkuma drudzim bet tikai skatos. Smieklīgi ir vīriņi kuri saģērbušies krāsainā mētelītī, uz galvas uzlikuši cepuri, kas līdzīga košai lampas abažūrai un apkarinājušies ar spīdīgām zelta krāsas ,metāla krūzītēm trinkšķina tās un saka ka var fočēties..protams tas atkal ir maksas pasākum sun mēs no tā izvairamies... Netrūkst arī slaveno hennu gleznotāju, kas uz rokas vai kājam uzzīmē rakstus..ja Kasablankā vēl domāju ka jāpamēģina, tad te es atturējos, jo tik uzmācīgas zīmētgribētājas manu gribēšanu pārtrauca..viena pat ķērās man rokā un burtiski skrāpēja man lai tik pavilktu mani uz savu pusi..Marakešā bija daudz tūristu, daudz tiešā, līdz ra to tirgotāji tur visi tendēti uz savas preces tirgošanu. Daudzi tūristi zirga vilktā karietē sēdēja un vizinājas.Pusdienās nobaudīju kafējnīcā kur kondicionēts gaiss..kuskusu, kas ir viņu viens no tradicionālajiem ēdieniem, Artis atkal deva priekšroku picai..kas arī beigās izrādījās labāka par kuskusu :D ” Vienvārdsakot„ mums te nepatika, un aši visu apskatot devāmies uz staciju, kur blakus atradās Makdonalds, kur arī nosēdējām kādas 3 stundas līdz vilcienam, jo tur vismaz gaissbija vēsaks..makdonalds bija pilns ar jauniešiem, visiemklades un grāmatas priekšā, citam portatīvais, visi laikam gatavojās eksāmeniem ...cik nopratu tad matemātikas. Telpas otrā galā kāda Marakešas ģimenīte svinēja savam mazajam dzimšanas dienu Makdonalda stilā. ………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………… Vilcienā ieņemam vietu mazā kambarī ar 4ām sēdvietām..ar domu ka ja neviens nenāks būs ērta gulēšana. Mums pievienojās vietējā sieviete ar diviem bērniemkuri savā starpā visu aiku kašķējās, mazais lēkāja pa krēslu, tad viņi nevar sadalīt vienu jogurtiņu. Iedevām mazajiem šokolādītes divas, kuras iepriekš bijām pirkušas, tās tikai šodienas karstumā somā bija mīkstas, bet nekas, mazais apēda melnu muti un pēc tam dabūja iet mazgāties..bet viņi izkāpa nākamajā pieturā un tad nu mēs izvērsāmies pa visu krēslu. Pus ceļu bija tā labi, līdz kādā no pieturām ap 3iem naktī pievienojās vēl braucēji. Nekāda ērtā braukšana nebija, bet nu līdz galam nonācām. ………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………… Tangerā esam agri no rīta ap 6iem. Ar vietējo taksi devāmies uz grāmatā atrasto lēto hoteli (El-Muniria), kas atradās mazā sānieliņā, kura ved pa kalnu uz leju uz ostu.tālumā redzams okeāns. Piezvanam pie lielām metāla durvīm kurām nav roktura. Tās atver samiegojusies sieviete un mēs tiekam pie labas istabas, kurā ir liela vannas istaba ar dušu (silts ūdens visu laiku), skapis un galds, un lielu superērtu gultu ar mīkstiem spilveniem (beidzot). Šī bija vislabākā gulta, ne par cietu ne par mīkstu, miegs ideāls. Pāris stundas guļam.šī bija arī otrā viestnīca kurā mums piešķīra dvieļus, jo mūsu sarkanais bija nelietojams un vienīgais veids kā nosusināties bija papīra dvieļi vai vnk gaidīt kad nožūst, kas notiek ātri..matus ar ne reizi nežāvēju ar fēnu, izmazgā un ejam ielās. Pamodušies devāmies apskatīt pilsētu. Ja pirmajā reizē no lidostas iebraucot Tangerā, autosotas rajonā nodomājām, ka te nu nemaznegribam palkt, tad pilsēta tālāk aiz autoostas bija tīri laba. Atkal vecpilsēta, tirgus, daudz vietējie, okeāns. Gandrīz atkal uzķeramies viltus gida, kas mum spiemetas uz ielas, mums stāvot pie kādas kafējnīcas vērojot ārā izlikto ēdienkarti. Šis saka, ka tur esot netīrīgi, lai neejot, parādīšot mums citu vietu, labāko vietu Tangerā. Pats esot tip pavārs, kas vairākus gadus nostrādājis Anglijā..sastāsta mums visu ko..saka , ka parādīs un pats ies tālāk uz mājām.. bet šis tik ved un ved, runā un runā, tad ieved restorānā, kur vis viņu stilā-ar flīzītēm, tepiķiem utt, spēlē muzikants uz ģitāras kaut ko, apkalpojošais personāls atnes ēdienkarti kurā ir dienas piedāvājums unvairāk nekas.. maksā 100 naudiņas katram.. tākā mūsu vecais pavadonis vēl nav aiztinies uz mājām un vēl piedevām, piedāvā fotogrāfēties tur un tos muzikantus mēs tinam pēdu un šis mums pakaļ...beigās prasa samaksu.. Artis iemet šim plaukstās sīknaudu un saka, ka vairāk nav un nedos, vārds pa vārdam un mēs tiekam nolamāti par Very dirty people (ļoti netīri cilvēki), bad people (slikti cilvēki). Bija vēl gadījums, kad sievietes tirgo uz ielām kabatas lakatiņu iepakojumus (salvetītes) un ja tu nepērc, paejot garām savā valodā zākājas, bet tas tā.. neko nesaprotam :D Kasablankā ar bija smieklīgs gadījums, tur daudzi mazi bērneļi tirgo uz ielām vai nu tās pašas salvetes vai košļenes..viens pienāk pie Arti iebaksta vēderā un saka : „čem dirham”..Artis gatavs nopirkt viņa tirgotās konfektes un dod sīknaudu..mazais sašutis skatās uz naudu un skaļi saka ČĒM...un rāda piecus pirkstus, iedodam viņam piecas naudiņas, bet šis vēl izmisis skaļi saka „čēm”...beigās izrādās ka tie ir 10 dirhami :D.. ………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………… Veiksmīgi tikuši no vecpilsētas prom, atrodam pavisam klusu restorānu, kur neviens nav, bet interjers tik pat grezns kā kur bijām iepriekš ar viltus gidu. Pasūtu sev Marokāņu zupu-nekas dižš. Artim tiek krevetes. Paēduši, dodamies iepirkt Marokas saldumus, kurus atvest mājās, izvēle plaša, visi garšīgi. Tad atkal viestnīcā izmazgājam dažas drēbes un dodamies garā garā pastaigā gar okeānu, kur ved smuki remontēts ceļš ar gājēju celiņu kurš izlikts ar flīzītēm..ja nebūtu flīzītes, būtu ideāla vieta skrituļotājiem..kurus mēs nekur neredzējām...lielākoties visi pārvietojas ar rollēriem, mopēdiem. Rabatā pat bijām laukumā kurā māca jaunos šoferus braukt gan ar auto, gan mopēdu. Satiksme tur interesanta..īpaši aplī, katrs baruc kā grib, var pat mierīgi aplī no trešās joslas taisīt manevru pāri visām joslām, pataurēs visi bet baruc tik, parkojas ar smieklīgi, kad atduras auto plastmasas buferis tad var veikt manevru pretējā virzienā. Dažos stāvlaukumos, īpaši centrā, kur ielas malās ar var droši atstāt auto, stāv večuki zilos kostīmos un palīdz noparkoties regulējot satiksmi. Policisti stāv daudzos krustojumos, īpaši tur kur tramvajs būvējas, itkā luksofori ir un viss darbojas, bet vai nu sabiedrība nav pieradusi vēl vai vnk tā ir viena lieka darba vieta, jo cilvēku miljon sir liels, bet viņi tur stāv un regulē satiksmi. Citviet ir pat speciālas nojumītes uzbūvētas, kā metāla lietusardziņi, tieši policistiem, lai stāvot krustojumā esi paglābts no saules. Piesprādzēties nekur nevajaga, visi brauc kā māk, ķiveres mopēdistiem, rollēristiem nav (ļoti reti manāmas), tik vien kā ādas jaka (šausmas). Rolerus un visus citus moto veidus var iznomāt, ja vien mums piešķirtajā tomtomā būtu Marokas karte būtu jautri braukt, bet nu tākā nebija, mēs bijām kājām gājēji. Gājēju pārejas ir tikai sazīmētas to funkcija vnk nav, pirms iet pāri jāpārliecinas vai tiešām apstāsies. Pilsētās ta’’dēl daudz viet iet pāri kur pagadās, pīpina visi un visur, pat autobuss barucot cauri pilsētai pīpina, ar domu lai tas, kas grib var paspēt uz to autobusu. Bērni pat pieķeras autobusa aizmugurē un brauc (viņi laikam tik daudz, ka var atļauties ekstrēmi dzīvot :D ) Uz ielām daudz mātes ar bērniem, ubago, vai tirgo salvetes.Piedzērušos cilvēku nav vispār jo alkohols ir reti kur un šausmīgi dārgs. Licenze maksā vien kādi 20000 viņu naudiņas, ta’dēl dažviet to tirgo zem letes pa kluso. Pīpē daudzi. Jaunieši brīvo laiku pavada tirgū vai spēlējot furbolu, uz ielām neviens nesēž. Vecāki cilvēki kā pāri kopā neiet pa ielu, ļoti reti, visvairāk jaunieši, tie tusē gar okeānu, cūbinas pa nostūriem, jo atklāta izrādīšanās viņiem ar nav pieņemama. Vīrieši sēž kafējnīcās unmalko kafiju, sievietes dažas ar darudzenēm pastaigājas, bet lielākoties viņām ir mājas darbi, bērni. Veikalos un tirgū ar visur strādā tikai vīrieši, reti kurā kafējnīcā vai restorānā bija sievietes. Angļu valodu viņi zina ret kurš, ja zin labi, ir aizdomas par viltus gidiem. Lielākoties viņi runā franciski un ārābiski...tākā, ja ir franču valodas zināšanas ..ideāli...bet saprot arī zīmjuvalodu, žestus un angļu valodu ar mazliet. ………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………… Ceļā no okeāna iegriezāmies vietējā burgerēstuvē..kur lielajās franču bagetēs saliek gaļu, dārzeņus un pa virsu uzliek vēl frī kartupeļus.. ļoti lēti..lētākais ko ceļojuma laikā baudījām :D un labi ar! Vakars viestnīcā un laba izgulēšanās jo rīt jādodas uz lidostu un kas zin, kas atkal mūs sagaida Milānā. Iesākumā domājām , ka paņemsim tur ar viestnīcu, bet tākā internets nekur nebija atrodams un vienīgā vieta kur varējām atrast bezvadu internetu te Tangerā bija viestnīcas dušā..tur tad arī Artis sēdēja :D Pilsētā daudz viet bija internets , bet ar parolēm, vai tik vājš, ka ielogojoties draugiem.lv jāgaida diezgan ilgs laiks, tādēļ netā nebijām . ………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………… No rīta sakārtojuši somas un istabu ar vietējo taksi, nokaulēdami no 100 naudiņām uz 80, devāmies uz lidostu. Tur brokastis iztērēdami pēdējo viņu valsts naudiņu, jo izvets no valsts naudu nevarot, kaut gan mājās pārvedām 7 dirhamus kapeikās. Lidojums mierīgs, pilna lidmašīna..tāpat, kā prom braucot. ………………………………………………………………………………………………………………………………………………………………… Esam Milānā, nu jau zināmas vietas. Pirmā doma ir izņemt no kartes naudu un doties uz Milānas centru, kas ir kādus 60 km attālumā no lidostas. Ceļš maksā 15 eiro katram, prom un atpakaļ (kopā). Sākās problēmas ar karti, naudu nevar izņemt. Lidostā ir tikai viena veida bankas automāts. Nolemjam iet uz blakus esošo lielo Orio centru, bet tur ar tikai viena vienīga banka, naudu ārā nevaram dabūt. Nezinādami cik ir kartes dienas limits, tomēr nopērkam autobusa biļetes uz Milānu.. smoas smagas, kājas sāp, karsts..+35 grādi. Bet izstaigājam centru. Meklējam cita veida bankas automātus, bet atkal netiekam pie naudas.. sāk gribēties ēst. Atrodam ēstuvi, kurā salīdzinot ar citām kas bija pa ceļam ir samērā daudz cilvēki, ja jau daudz, tad laba vieta. Starpcitu Itālijā pusdienas ilgst no 11 dienā līdz 4iem vakarā un pusdieno parasti ģimenes lokā. Lai nebūtu nepatīkamu pārstiegumu ar samaksu, pasūtam un maksājam uzreiz ar karti, ja nu gadījumā nevarēs samaksāt tad, lai nav tā ka esam paēduši un paliekam parādā. Bet par laimi viss ok, tieku pie itālu makaroniem ar mērci un ezis mielojās ar lazaņju..itāliski ! pilniem vēderiem braucam ar autobusu atpakaļ uz lidostu.. autobus liels, ērts, baruc uz 100..lielā štrāse plata, ar četrām joslām, ideāli ceļi..Latvijai tādus neredzēt :D Esam gatavi nakšņošanai lidostā..abi netīrām drēbēm, smagām somām, bet laimīgi. Ar karti vēl iepērkam kafiju lai nenāk miegs. Un izturam līdz pulkstens 3iem kad atveras lidostas otrs gals. Atkal pilnas grīdas ar tūristiem. Pat mazi bērniņi. Daudz cilvēku. Mazliet paguļam, un sagaidam lidmašīnu. Lidojums skaists, virs eiropasmākoņi..smuki! pus ceļu nogulēju. Ielidojam Rīgā...mēģinam atkal izņemt naudu autobusam Rīga-liepāja..nav! Paldies labiem draugiem, kas aizdeva naudu. Ieturējuši kārtīgas pusdienas picērijā , kur starpcitu ir picas ar nosaukumu Marocoo un Bergamo (kā pilsētu pie lidostas Itālijā), veiksmīgi dodamies mājās... Ceļojums bija interesants...Paldies Artim!
Ieteikt
2