Kādēļ mēs vispār viens otru meklējam? Kas mani triec pie tevis un tevi pie manis? Vai tā ir pati cerība? Un ko gaidām, kad esam viens otru beidzot atraduši? Pirmajā brīdī, pirmajā laikā – neko sevišķu. Varbūt vienīgi to, lai mums kaut drusciņ paveiktos. Ka es būšu tas, kurš spēs milzīgā klintī izcirst alu, lai tevi paslēptu no lietus un vēja. Un tu būsi tā, kura šai alā iekurs ugunskuru. Un mēs abi būsim tie, kuri uz saviem pleciem spēs noturēt visu šīs pasaules smagumu. Lai dažreiz skaidrās, saulainās dienās un zvaigžņotās naktīs mums abiem būtu viegli...