Atpakaļ uz stāstu sarakstu

Sveika, Gauja pavasarī!

Kad biezā sniega sega klāja ikvienu zemes stūri, šķita, ka baltums saglabāsies līdz Jāņiem. Tad, gluži kā Baltajā pasakā, baltas sniegpulkstenītes pazustu baltajā sniegā.

Ar pirmajiem saules stariem, sniegs, gluži kā saulriets kādā romantiskajā filmā, kas pazūd aiz apvāršņa minūtes laikā, izkusa pāris dienās, neatstājot vietu ilūzijām un pieņēmumiem. Gādājiet laivas! Jo pat ar garajiem gumijas zābakiem nav iespējams tikt līdz Gaujas krastiem!

Gaujas krasti. Tie skaistie, sārtie, smilšakmens vainagi, kuros ūdens zobi atstājuši robotas pēdas. Iedod roku un uzmani kājas! Ar pirkstu galu skaru auksto Gaujas ūdeni, kas pirmajā brīdī itin nemaz nešķiet auksts. „Var iet peldēt!”, es saucu uz jautājumu, kāds ūdens. Ar smalku priežu zaru ķeksējam sakritušās pērnā gada lapas un laižam tās kā papīra kuģus lejā pa straumi.

Un nevilšus atmiņā ataust pagājušās vasaras atvaļinājums, kurš tika pavadīts nesteidzīgi guļot karstajās Gaujas smiltīs. Mazā meža taka kļuvusi melna no simtiem pēdu pāru, kas ik dienu min to tumšāku un tumšāku. Tā beidzas tik pēkņši, ka grūti pat elpot, cik ļoti pēdas svilina saulē sakarsētās smiltis. Viena doma galvā man! Ātrāk tikt līdz aukstajai upei, remdēt slāpes , izklāt deķi un ļauties saules pieskārieniem. Bet mazā tikām jau bradā pa ūdeni.

Tā gribas vasaru un sauli! Bet šodien Gauja izkāpusi no krastiem. Kur gan es pārvilkšu pludmales štāti, ja kabīne zem ūdens? Vien pīlēm prieks! Tās var pie galdiem sēdēt un starp kokiem dejā laisties.