Pelēka austene pārmesta zemei - smagās debesis nolaidušās līdz pašām koku galotnēm. Tikai vietumis pavīd pa kādai gaišai strēlei.
Dzestrs vējš sašūpo bērzu līganos zarus, iekrīt vītolu apaļos kamolos, tad atduras dzelkšņainā mežrožu krūmā.
Sīki smalkais lietus atstāj asaru lāses uz smilgām, koku zarainām rokām, pažobelēs. Pelēcīgas, drūmas asaras. Bet, līdz ar visniecīgāko saules staru, tās atvizēs varavīkšņainās krāsās un kļūs priecīgi.
Mitruma piesūkusies, pelēkā zāle tā vien gaida, kad sprauksies pirmie zaļie asni. Tad arī māllēpes un pienenes, kā mazas zvaigznītes, iekrāsos laukus. Atvērsies vizbulīšu zilās acis un vijolīšu vaicājošie skati būs pavērsti augšup.
Debesīs spēlē putnu dziesmas - cīruļa vīterošana, gulbju klaigas un pāri tām atskan strazda neatkārtojamās melodijas.
Pāri laukiem aizļipato zaķis savās, viņam vien zināmās, gaitās un birzmalā pirmos rudzu asnus kāri plūc stirnu pāris. Brūnganus lakatus apsējušas tekalē irbes un sētmalē čakli sarunājas zvirbuļu pulks.
Te pēkšņi saritinās vītolu kamoli un slapja šalts nokrīt uz zemes. Pajūk rasas krelles un putnu koris skan daudz priecīgākās balsīs.
Līksms saulesstars nebēdnīgi izspraucies cauri debesu austenes bārkstīm. Rau, arī ķīvītes, skaļi sasaukdamās, dejo virs arumu mugurām, bet zvirbuļu pulks palēkdamies čivina, ka no pažobelēm vairs nekrīt lietus pērles.
Jau pēc mirkļa pa austenes stūra apakšu cits aiz cita izzagušies vairāki saulesstari. Daudz gaismas un silta, pavasarīga prieka.

* * *