Atpakaļ uz stāstu sarakstu

Nostāsti

Reiz Dundagas pilskungs Mandels vakara krēslā, pa ceļam uz Irbi, krustcelēs pie Slīteres sastapa mirdzošu tēlu ar kroni galvā - rūķu ķēniņu, kas dzīvoja Dāvida alā Slīteres mežos. Rūķis lūdza atļauju apprecēties ar rūķu princesi pils kapelā un nosvinēt kāzas Bruņinieku zālē. Ja šo pasākumu neviena mirstīga acs neredzēs, ķēniņš solīja, ka pilskungam piedzims dēls - līdz šim viņam bija tikai meitas, kā arī milzu bagātību zem kāda pils akmeņa.

Pilskundzes istabeni dēvēja par Zaļo Jumpravu, jo viņai patika tērpties zaļās drēbēs. Viņa vakarā, noteiktā laikā izgāja uz pils balkona brīdināt savu mīļoto, lai tas nenāk uz pili. Jaunais vīrietis paklausīja un devās mājās. Taču, kad Zaļā Jumprava devās atpakaļ uz savu istabu, viņa ievēroja gaismas pils zālē. Meitene novilka kurpes un klusi pielavījās pie zāles durvīm. Caur atslēgas caurumu viņa saskatīja garus galdus ar ēdieniem un dzērieniem, mirdzošiem dārgakmeņu un kristāla traukiem. Ap galdiem sēdēja mazi cilvēciņi, kuri iededzināja tūkstošiem mazu lampiņu. Kad nāca brūtes pāris, Zaļā jumprava ieraudzīja ļoti skaisto līgavu - tik skaistu, ka cilvēka vārdi to nevar izteikt - un viņa klusu, pie sevis teica - ah!, drusku nopūšoties.

Šai brīdī gaismas zālē izdzisa un atskanējis milzu blīkšķis, kas uzrāva kājā visu pili. Iestājās klusums. Meitene nokrita bezsamaņā un neilgi pēc tam nomira.

Drīz pēc šī briesmīgā notikuma pils saimnieks atkal jājis uz Irbi, un krustojumā pie Slīteres, un viņam draudīgā paskatā parādījās rūķu ķēniņš. Ķēniņš teica:

"Tu savu solījumu neturēji un nu es nolādu Dundagas pili: ar tevi Mandelu dzimta Kurzemē izmirs. Dundagas pilī nekad vairs nedzims pilskungs un tā vienmēr ies no rokas rokā, līdz šis bērziņš mūros būs tik liels, lai no tā varēs izgatavot šūpuli." ...

Maidels pēc pārpratuma ar rūķiem esot palicis bez pēcnācējiem un viņa dzimta beigusies līdz ar viņa nāvi. Dundagas pils palikusi viņa sievas Annas Sibillas fon Osten-Zakenas īpašumā - un līdz ar to - Osten-Zakenu īpašumā. Arī viņi palikuši bez bērniem un pils palika attālāku radinieku īpašumā. 1845.gadā nomiris Kārlis fon Osten-Zakens, drīz pēc tam arī viņa jaunākais brālis Teodors. Tikai tad uz akmens mūra esot izaudzis mazs, vārgs kociņš. Jaunais pils īpašnieks licis akmenī izkalt iedobumu un ielikt akmenī vairāk zemes, lai kociņš veicīgāk augtu, taču tad bērziņš nokaltis pavisam. Tad pils īpašnieks sajutis, ka lāsts tuvojas beigām, licis no mazā kociņa pagatavot maziņu šūpulīti. Kad 1859.gadā viņam tiešām piedzimis dēls, mazais šūpulītis nolikts zīdainītim pagalvī. No šī brīža arī Zaļā jumprava vairs naktīs nav rēgojusies. Šūpulītis sadega 1905.gada ugunsgrēkā.