Atpakaļ uz stāstu sarakstu
Pils vēsture
Jānis Ievietots: 10. mar 2010 18:33
Viduslaiki
1237.gadā pāvesta legāts Vilhelms no Modenas iedalīja Dundagas novadu Rīgas bīskapijai. 1245.gadā Rīgas bīskaps Nikolajs piešķīra Rīgas domkapitulam (Sv.Marijas Doma baznīcai) 200 arklu zemes Dundagas novadā, šo piešķīrumu vēlreiz apstiprinot 1248.gadā. Tomēr gads, kad domkapituls cēlis pili Dundagā, nav precīzi zināms. Rakstos pils pirmo reizi minēta 1318.gadā. Maz ticams ir J.G.Arnta (1753) apgalvojums, ka pili 1249.gadā cēlis ordeņa mestrs Dītrihs no Groningenas - Livonijas ordenim maz sakara ar Rīgas domkapitula īpašumu attīstīšanu un Dītrihs no Groningenas bija mestrs tikai līdz 1245.gadam. Tomēr Dundagas pils drīzāk celta 13.gadsimtā. Pilī pastāvīgi dzīvoja domkapitula iecelts pāvaldnieks - fogts. Kādā 1310.gada dokumentā ir minēts Dundagas fogts.
Livonijas ordeņa konfliktos ar Rīgas arhibīskapu tika iesaistīta arī Dundagas pils - ordenis to uz laiku okupēja 1318., 1359. un 1383.gadā.
1434.gadā Rīgas domkapituls pārdeva Dundagas pili Kurzemes bīskapijai. Kurzemes bīskapi pilī uzturējušies arī ilgāku laiku - 1459. un 1503.gadā. Drīz pēc Livonijas kara sākuma 1559.gadā Kurzemes bīskaps Johans IV pārdeva bīskapiju Dānijas karalim, kurš savukārt to atdāvināja savam brālim Magnusam - kurš līdz ar to kļuva par Kurzemes bīskapu. 1582.gadā Magnuss pārdeva Dundagas pili Polijas kancleram Mārtiņam Berzēvicam, viņš to savukārt pārdeva Levinam Bīlovam 1588.gadā.
17.-19.gadsimts
1656.gadā, poļu-zviedru kara laikā, Dundagas pili pēc artilērijas apšaudes ieņēma un izlaupīja zviedri. Šajā laikā pils piederēja Bīlovu radiniekam Oto Ernestam Maidelam, kurš apņēmās būt lojāls Zviedrijas karalim un tādējādi viņam izdevās saglabāt īpašumu savās rokās. 17.gadsimta beigās Osten-Zakenu dzimtā dzimusī Maidela atraitne Anna Sibilla sāka pārbūvēt pili un šo pārbūvju rezultātā Dundagas pils zaudēja savu nocietinājumu būves raksturu un tika pārveidota par greznu muižnieka mītni. Pie vārtu torņa 1683.gadā tika uzcelta kapela, vārtu tornis tika pārveiots par barokālas formas zvanu torni, kas bija līdzīgs Rīgas Sv.Pētera baznīcas tornim. Iespējams, torņa arhitekts bija Ruperts Bindešū. Tornī bija divi zvani - viens kalpojis kā pulkstens, otrs saucis ļaudis uz lūgšanām. Vēlāk kapela kalpoja garšvielu un cukura glabāšanai. Anna Osten-Zakena bija veiksmīga saimniece - viņa Domesnesā (Kolkas ragā) uzstādījusi ugunskuģi, kas kuģotājiem ceļā uz Rīgu ļāva izvairīties no Kolkas raga. Sīkragā tika uzcelta kuģu būvētava un osta.
Karls fon Osten-Zakens uzsāka lielāku pils pārbūvi 1785.gadā - šajā laikā vairākiem korpusiem uzcēla trešo stāvu un pils vēl vairāk zaudēja savu viduslaiku izskatu.
Kopš 1846.gada pils kapela vairs netika izmantota un pamazām pārvērtās drupās. Pils smagi cieta 1872.gada ugunsgrēkā, kas notika naktī uz 1.aprīli. Šajā ugunsgrēkā gāja bojā pils telpu interjers, sagruva barokālais kapelas tornis, krāšņā koka galerija otrajā stāvā. Ugunsgrēkā gāja bojā 200 govis, 50 zirgi. Ar pūlēm izdevās izglābt pils arhīvu, sudraba ģerboni, teiksmaino bērza šūpulīti, nodega vieta, kur uz jumta auga teiksmās minētais bērzs. (4) Jau tajā pašā gadā sāka izstrādāt P.M.Berči projektu pils atjaunošanai, kas tika daļēji īstenots. Ir maz zināms par pils interjeriem laikā starp šo atjaunošanu un 1905.gadu.
20.-21. gadsimts
1905.gadā pilī bija ugunsgrēks un kopš 1909.gada tā tika atjaunota pēc Braunšveigas profesora H.Pfeifera projekta. Pilskungs šai laikā bija Kristiāns fon der Osten-Zakens. Šīs atjaunošanas rezultātā tika mainīts arī pils plānojums. Pils pagalmā iepretī vārtiem tika uzcelta jauna, plaša piebūve. Dienvidrietumu blokam tika uzcelts trešais stāvs, tika uzcelta arī jauna trīsstāvu piebūve ar lodžiju. Tika paaugstināts vārtu tornis, atbrīvojoties no barokālās torņa spices un atgriežoties pie striktā viduslaiku četrslīpju jumtiņa. Šajā laikā virs galvenās ieejas tika izveidots ģerbonis. Kā vēlāk, 1930jos gados norādīja mākslas vēsturnieks Heincs Pīrangs, ar šo pārbūvi pils zaudēja savas ziemeļnieciskās iezīmes. Arī D.Bruģis (1998) uzskata, ka rekonstrukcija nav augsti profesionāla, ēkas formas zaudējušas proporcijas, parādījušies neraksturīgi elementi, izmantoti novecojuši neogotiski elementi. Pfeifers rekonstrukcijā vairāk vadījies no praktiskiem apsvērumiem, padarot pili ērtāku tās iemītniekiem, padarot to ugunsdrošāku. Tā, piemēram, pilī tika iebūvēti lifti, dzelzsbetona pārsegumi, centrālā apkure.
Pārbūves ieceres bija plašākas - par to liecina Pfeifera 1911.gada zīmējums. Torņa labajā pusē bija paredzēts veidot tenisa kortus, tālāk uz baznīcas pusi bija iecerēts izrakt aizsarggrāvi ar koka tiltu un divām pseidobarokāla stila sargu mājiņām pie tilta. Aiz tilta bija plānots būvēt staļļus, arēnu jātniekiem, kreisajā pusē - laukumu ar klēti vienā pusē un baznīcu - otrā pusē. Šāda iecere tiešām būtu ļāvusi izcelt vērtīgās muižas celtnes, piemēram klēti, kas tagad jau ir gājusi bojā, baznīcu un draudzes māju. Šāds vides rekonstrukcijas projekts 20.gadsimta sākumam bija ļoti progresīvs.
1926.gadā pilī izvietoja pagasta pārvaldes institūcijas, šeit ierīkoja tautas namu. Pēc Otrā pasaules kara pilī izvietoja skolu - sākotnēji Dundagas vidusskolu, pēc tam - vidusskolas internātu. Pašlaik pilī atrodas dažādas Dundagas sabiedriskās iestādes, iespēju robežās pašvaldība cenšas uzturēt būvi normālā kondīcijā.
