Ikdienišķi stāsti par draugiem.lv un mūsu draugiem
Pirmais... 15
Mārtiņš Pikšens ir cilvēks, kuru dēvē par pirmo Draugiem.lv programmētāju. Viņš bija tas, kurš kodā ierakstīja pašas pirmās nullītes un vieniniekus, kas tagad pēc astoņiem gadiem ir vienīgais vietējais sociālais medijs Eiropā, kurš nav padevies facebook. Tagad Mārtiņam ir ap 30 un viņš audzina divas meitas. Brīvajā laikā nodarbojas ar visiem iespējamajiem sporta veidiem, visvairāk ir iecienījis tieši komandas sportu.
Kā Tu atceries to dienu, kad Tevi uzrunāja programmēt?
Vienreiz pēc tusiņa aizdzinu Agra Tamaņa (Draugiem.lv īpašnieks – red.) mašīnu uz Cēsīm, jo biju skaidrākais. Pa ceļam viņš man izstāstīja, ka ir tāds Lauris Liberts, kurš ņemas un ģenerē visādus projektus. Tai laikā es strādāju valsts darbā, biju jau excel kaut ko sakodējis, bet tā neko nopietnu, tomēr pralēli pašmācības ceļā mācījos kodēšanu. Tad pirmdien aizgāju pie viņiem. Agris un Lauris pateica, ko viņiem vajag no manis, sapratu, ka daudz ko nezinu, bet biju apņēmies iemācīties. Patiesībā pirmais projekts bija UzKrekla.lv vēl kādu laiku pirms Draugiem.lv. Tur bija daudz jau uzsāktu projektu. Toreiz jau vēl daudzi nemaz nezināja tādu draudzēšanās principu, bija jautājumi- kam tas vispār vajadzīgs. Trīs reizes bija jāstāsta, kas tas vispār ir.
Kā ir būt pirmajam Draugiem.lv programmētājam?
No sākuma uztaisījām pašu pamatu, iedevām lietot vairākiem Lattelecom darbiniekiem un vēlāk ar ielūgumu palīdzību Draugiem.lv izplatījās zibenīgi. Kad sāka nākt lietotāji, sapratu, ka ar manām zināšanām uztaisītais kods “karina” sistēmu un nestrādā. Daudz kas bija jāpārtaisa. Tad man talkā nāca divi profiņi- Andis Bankovičs un Reinis Rozītis. Tad arī Draugiem.lv paņēma visu manu laiku un pie mazākajiem projektiņiem vairs nebija laika strādāt. Viens pats pie Draugiem es nostrādāju tikai pāris mēnešus. Sākumā Draugiem.lv stāvēja uz kāda mūsu drauga servera, nebija nekādu nopietnu serveru centru, kā tas ir šodien. Pēc pirmajiem uzaicinājumiem jau sapratām, ka viegli nebūs, tāpēc tika pieslēgti darbam Latvijas labākie speciālisti.
Tamanis intervijā žurnālam Playboy teica, ka pirmā darba vieta bija komunālais dzīvoklis. Vai tiešām Tu gāji uz darbu komunalājā dzīvoklī?
Jā, tā tiešām bija. Es gan dzīvoju pavisam tuvu, bet tiešām es braucu ar ričuku kodēt uz veca datora, kas atradās tajā komunālajā dzīvoklī. Kodēju pārsvarā pa naktīm, no četriem rītā līdz pusdienlaikam pagulēju un turpināju programmēt.
Kas bija tas, ko Tu programmēji ar lielu prieku?
Es jau nebiju baigi zinošais, viss, ko es tajā laikā taisīju, bija man skola- es visu laiku mācījos. Skolā, izvēloties web programmēšanu, beigu darbs bija uztaisīt izvēlni, kura atveras, kad uz tās uzbrauc ar peli. Citu neko jau es nemācēju. Redzēju, ka viens čoms kodē webu toreiz, paprasīju, kas tas ir un sāku mēģināt. No sākuma viss bija tāds primitīvs.
Vai Tu šodien pieņemtu darbā tādu čali, kāds Tu pats biji pirms 8 gadiem?
Nē. Šobrīd jau 14 gados ir jāmāk izdarīt tas, ko es mācēju tikai augstskolā mācoties, tagad tas ir populārāk mācīties šajā sfērā. Es uz programmētājiem aizgāju, jo agrā bērnībā biju mēģinājis čūskiņu uztaisīt, interesēja, kā tas strādā. Tagad nevar vairs atnākt tikai ar domu, ka es gribu programmēt, bet nemāku.
Tavuprāt, programmēšana ir talants vai arī to var iemācīties?
Kodēšanai talants varētu būt tā domāšana, atmiņa, kas palīdz pielietot iegūtās zināšanas. Labam koderim talants ir domāšana, loģika, viņš, ieraugot kādu problēmu, jau loģiski izdomājis, kā to atrisināt.
Tev skolā patika matemātika?
Nevar teikt, ka man patika, man padevās, arī augstskolā tiku bez eksāmeniem, jo man bija labas sekmes matemātikā.
Daudzi uzskata, ka matemātika ir garlaicīga. Vai, Tavuprāt, tā ir pasniedzēju vaina?
Es domāju, sākumā tā ir pasniedzēju vaina, jo nevajag matemātiku pasniegt kā vienkārši x un y, tam nav jēgas.
Kā tu domā, kāpēc Pasaulē trūkst labu programmētāju?
Kādreiz programmētāji asociējās ar nūģi, ka tādi ar brillītēm tik gāja programmēt, liekas, ka tas ir kaut kas sarežģīts. Bet nedrīkstētu būt maz, jo arī manā laikā augstskolā pirmajā kursā bija ļoti daudz studentu- 300-400.
Vai programmēt var iemācīt vēl bez tehnikas?
Man skolā mācīja arī pamatlietas, kas nebija saistītas ar pašu webu, bet bija kā bāze- struktūra, kā kas veidots, kas uz ko balstās, tas rada drošu pamatu tam, ko dari, tāpēc skola ir vajadzīga.
Tu vēl joprojām mācies?
Arvien mazāk un mazāk, es tagad apgūstu lietas pēc vajadzības, nevis vienkārši papildus. Darbā viens no otra mācāmies.
Kad internetā skaties kādas citas lapas, tu tās redzi kā, piemēram, ziņu portālu vai tehniski radītu lietu?
Pamatā es tos skatos kā parasts lietotājs, reizēm tikai izpētu kādus iebūvētos elementus, kad ieraugu kaut ko interesantu.
Vai ir recepte, ar ko jaunietim sākt, ja viņš vēlas būt programmētājs?
Ir jāsaprot, ko tu gribi, jābūt motivācijai. Kad zināsi, kas ir tas, ko tu vēlies pēc tam darīt, tad zināsi ar ko sākt un ko meklēt. Ir jābūt interesei, lai varētu “rakties”, meklēt un atrast.
Tev ir uzņēmumā arī 5% daļas, vai Tu izjūti portālu kā savu?
Piederības ziņā es satraucos par visu, bet no otras puses man nav iemaņu, lai iedziļinātos procesos, par kuriem man nav zināšanu, piemēram, personāla lietas, tad ikdienā es vairāk iesaistos programmēšanas lietās.
Ir bijusi kādreiz sajūta, ka viss apnicis, ka iesi prom?
Kamēr darbs bija tikai pie draugiem.lv, reizēm ir bijis tā, ka apnīk, jo pamatā darbs ir ar vienu un to pašu kodu, pacel galvu un saproti, ka 3 gadus dari vienu un to pašu, bet tagad, kad projektu ir vairāk un darbs pamainās, ir interesantāks. Reizēm ir licies, ka varbūt jāpadara dzīvē kaut kas cits, bet tad pietiek ar atvaļinājumu un atkal jau sāc domāt par kodēšanu. Tagad Draugiem grupā ir 14 dažādi projekti- ir kur izvērsties.
Vai programmēšana var būt arī hobijs?
Jā, noteikti. Mans Tēvs arī pensijā, pilnīgi nesaistīts ar šo sfēru, bet savam priekam kaut ko uzkodē, hobija līmenī.
Vai Tev kā cilvēkam, kurš saistīts ar datoriem, visi neprasa salabot datoru?
Ir tā, bet tas ir normāli. Es tikai nemāku, man žēl laika, lai tādas lietas mācītos, es nemācos lietas, ja neredzu tām pielietojumu tuvākajā nākotnē.
Kā Tu pavadi laiku ārpus darba?
Es nodarbojos ar sportu- braucam ar draugiem veikbordot uz “kabeļiem”, skrienu Magnētu, uzspēlēju futbolu. Ja būtu vairāk brīva laika, es noteikti katru vakaru ietu sportot. Tas relaksē, var “izgāzt” visu, kas sakrājies. Man vislabāk patīk komandas sporta veidi, tad ir interesantāk, nevis vienam pašam “kačāties” zālē pie spoguļa.
Kāpēc ir stereotips, ka programmētāji ir intraverti?
Programmētājam ir daudz jādomā pašam pie sevis, kamēr atrod risinājumu, arī pēc tam, kad jau notiek pats programmēšanas process viņam daudz pie sevis līdzi jādomā, tas nav tā, ka aiziešu sapulcē visu izrunāšu, viņam viss ir jādara sevī un intravertam cilvēkam noteikti to ir vieglāk izdarīt.
Kā tu jūties, ka tagad ir tik daudz cilvēku salīzinot ar to, ka agrāk bijāt tikai daži darbinieki?
Man nekad tas nav licies slikti, tas ir progress un tā ir izaugsme. Lai paliktu mazā kolektīvā, tad jādarbojas kādā specifiskā nišā. Sākumā likās, ka es no sākuma te biju, citi atnāk, ka viss jau gatavs, labas darba vietas, bet tagad man šīs sajūtas nav, es priecājos par citiem, man patīk, ka nāk jauni darbinieki.
Vai Tu sevi uzskati par labāko, zinošāko programmētāju?
Tā kā daudzas lietas esmu apguvis pašmācības ceļā, esmu spēcīgs loģikā, bet man nav tik daudz “instrumentu” kā citiem, it sevišķi jaunajiem. Kodēšana ir dažādi stili, var lietas izdarīt pa vecam, var pa jaunam, es esmu vairāk uz to veco, nevis jauno.
Vai Tu nebaidies, ka jaunie varētu tevi izkonkurēt?
Man liekas, ka nē. Ir retas tādas nozares, kur pieredzei nav priekšrocības. Mūsu jomā daudz kas ir atkarīgs no loģikas, jaunais varbūt ātri apgūst tehniku, bet “vecais”, apgūstot jaunas lietas ar savu pieredzi un loģiku to varēs izdarīt labāk. Es agrāk arī domāju, ka programmētājs 30, 40 gados ir kā reperis- kurš 20 gados repo, bet 30,40 gados jau vajadzētu darīt kaut ko “normālu”, jo manā laikā jau nebija daudz to koderu, lai veidotos priekšstats, ka arī nopietnākā vecumā ar to var nodarboties.
Kāpēc draugiem.lv nav nevienas meitenes programmētājas?
Kad mācījos augstskolā, kursā bija kādas 4-5 meitenes, bet es nezinu, kur viņas paliek.Man liekas, ka Mapon.lv reiz bija viena meitene, kas programmēja. Bet es vispār arī ārpus draugiem neesmu dzirdējis par meitenēm programmētājām. Ir dzirdēts, ka krievu uzņēmumos un Krievijā vairāk ir meitenes programmētājas, varbūt latviešu programmētājas slēpj to, jo stilīgāk ir būt “cacai” nevis programmētājai. Man būtu interesanti redzēt, kā meitene programmētāja problēmas risinātu, jo meitenēm tomēr ir citādāka loģika.
Kā Tu raksturotu, kāds ir “vidējais” koderis, ja to var tā noraksturot?
Klausās elektronisko mūziku, brauc ar vidējas klases mašīnu, hobiju ziņā gan nav nekādas konsekvences, bet ārpus darba meklē, kur sevi “izlikt”, alkoholu mīl 90%, vecums ap 20.
Kāda varētu būt meitene programmētāja?
Man nez kāpēc liekas, varētu būt ar melno humoru. Bet stilistiski grūti pateikt.
Ko Tu gribētu lai Tavi bērni dara?
Tā kā man ir 2 meitas, tad man grūti uzreiz iedomāties. Pēc sievas spriežot (Mārtiņa sieva Laura vada portālu PerkamKopa.lv, iepriekš izveidoja un vadīja “Dāvanas Draugiem” un izsoļu rīku Alabama – red.), vecākā meita varētu būt līdzīgi kā viņa- vadīt reālus procesus, to es arī gribētu, ka viņa dara, vienalga kādā sfērā. Es varēšu viņu vien brīdīnāt par iespējamiem riskiem, izvēle paliek pašas ziņā.
64 cilvēkiem patīk
Vairāk