Cilvēkiem visvairāk bail ir no neizskaidrojamā, neizprotamā un nenovēršamā. Mēs baidāmies no notikumiem, kas var izmainīt mūsu dzīvi, un zaudēt to, kas svarīgs. No kā mēs visvairāk baidāmies – par to Oranžērijas aptauja.

Iespējamās bailes mēs sadalījām trīs grupās – bailes no dzīvām būtnēm, iespējamiem likteņa pavērsieniem un fobijas. Runā, ka drosme nenozīmē nebaidīties, bet gan spēt bailes pārvarēt. Un vēl, ka baidīties ir pareizi, jo tieši bailes ir tās, kas mūs pasargā no neapdomīgas rīcības, tāpēc – nebaidīsimies baidīties.

Cilvēks sevi uzskata par dabas pavēlnieku, radības kroni un sazin ko vēl, bet tajā pat laikā baidās no sīkām un nekaitīgām radībām. Jūs taču esat dzirdējuši – viņam ir tik garas ūsas vai arī kāda riebīga āda, vai viņas var ielīst un iekost... Latvijā ir pavisam maz kukaiņu, čūsku vai citu radību, kas patiešām spēj nodarīt kādu ļaunumu, bet bailēm nepavēlēsi – tās vienkārši ir. Biedējošāko radību sarakstā pirmo vietu pārliecinoši ieņem čūskas. No tām baidās 60% sieviešu un ap 40% vīriešu. Interesanti, ņemot vērā, ka dzīvojam valstī, kurā sastopama tikai viena indīga čūska un tā pati spēj nodarīt vien mazliet lielāku skādi kā pāris lapseņu dzēlieni. Turklāt iespēja sastapt čūsku ir retajam – tās ir uzmanīgas un apveltītas ar labu "dzirdi", tāpēc parasti aizlavās prom pirms kāds tās pamana. Nākamajā vietā ierindojusies vēl nekaitīgāka radība – zirneklis. Lai gan tautas ticējumi māca kā zirneklītis nes laimi, ka tam nedrīkst pāri darīt, turklāt tas mielojas ar mušām, kas mums diez ko nepatīk, trešdaļa aptaujāto no zirneklīša baidās. Te gan jāatzīst, ka vīriešu šajos 20% ir salīdzinoši mazāk. Vīrieši vairāk baidās no... cilvēkiem. Loģiski, tieši no cilvēkiem taču mēs varam sagaidīt visreālākos draudus. No visa saraksta visnekaitīgākais lopiņš jums šķiet kaķis. No kaķiem mēs nebaidāmies, lai gan būsim godīgi – cilvēku, kam ieskrāpējis mincītis, ir daudz vairāk, nekā to, kuriem uzbrucis zirneklis vai iekodusi čūska.

Nākamais jautājums iekļāva virkni situāciju, kas vairāk vai mazāk iespējamas ikviena dzīvē, bet dažas pat neizbēgamas. Slimības, nāve, vientulība... Labāk par to visu nedomāt, jo citādi visa mūsu dzīve paies vienās vienīgās bailēs. Uz tām uzbūvētas neskaitāmas reliģiskās organizācijas, tās baro ekstrasensus, šamaņus, medijus un TV šovus. Mūsu bailes ir viņu maize. Visvairāk mēs baidāmies zaudēt tuvus cilvēkus. Tā ir briesmīga nelaime un agri vai vēlu ar šādu situāciju jāsaskaras ikvienam. Tieši apstākļu nenovēršamība tos padara īpaši biedējošus. Pašiem no savas nāves mums bail daudz mazāk. Interesanti, ka šīs bailes samazinās pieaugot vecumam – jo jaunāki esam, jo lielākas ir bailes no nāves. Vēl kāda atziņa, ko var iegūt no šīs aptaujas – mūsu bailes lielā mērā nosaka informācija publiskajā telpā. Trešdaļa aptaujāto norādījuši, ka viņiem bail no kara draudiem. Pirms pāris gadiem šis skaitlis būtu ievērojami zemāks, par to nav šaubu. Šobrīd, kad karš ir iespējams, tas pārņem cilvēku prātus.

Uz mūsu bailēm balstīta ievērojama daļa izklaides industrijas – sākot no šausmu istabām bērnu izklaides parkos, līdz pat Baiļu faktoram līdzīgiem raidījumiem, kur cilvēki ēd kāpurus un dara citas riebīgas lietas, lai mūs biedētu, rādot kā baidās citi. Šovu veidotājiem noteikti noderētu mūsu aptaujas rezultāti, galu galā nav taču noslēpums, ka tieši tās bailes, kuras mēs paši visvairāk izjūtam, gribas redzēt izdzīvojam kādu citu. Aptaujā par fobijām stabilās līderpozīcijās ieņēma bailes no augstuma. Tas nepārsteidz, bet mazliet izbrīna otrā pozīcija – bailes nirt zem ūdens. Izrādās, ka tā ir ļoti izplatīta parādība. Pavisam bez fobijām vai tās neapzinās ir 26% aptaujāto. 

Būt drosmīgam nozīmē spēt pārvarēt savas bailes. Kā to vislabāk izdarīt? Vai cilvēkam, kurš baidās no tumsas vajadzētu naktī aizstaigāt uz kapsētu, lai sevi pārvarētu, vai arī tam, kurš baidās augstuma, derētu vējainā laikā pašūpoties Zaķusalas torņa spicē? Iespējams, ka, tikai izdzīvojot savas bailes, no tām var atbrīvoties, bet, iespējams, ka bailes tikai pieaugs. Varbūt, ka prātīgāk ir iet bailēm ar līkumu un izvairīties no situācijām, kas tās izraisa. Katram ir savs veids, sava recepte, bet mūsu aptaujātie galvenokārt izvēlas izvairīties. Tikai mazliet mazāk ir īstu drosminieku, kas cenšas savas bailes pārvarēt, bet pavisam maz ir to, kas vēršas pie psihoterapeita. Varbūt, vajadzētu?