Lauris: Interneta pasaulē tā ir mūžība. Šie desmit gadi bijuši ļoti piesātināti. Pašiem liekas, ka daudz esam iemācījušies un sapratuši. Atskatoties pagātnē, uzsākot to visu, izpratne bija ļoti niecīga. Droši vien, ka tiktāl esam nokļuvuši, jo apkārt ir gudri cilvēki un mums paveicās ar atsevišķiem pakalpojumiem.

Lauris: Jau pēc pāris mēnešiem, kad mēs palaidām draugiem.lv, bija ambīcijas, ka vajag kaut ko piedāvāt ārzemēs saistībā ar portālu. Mēģinājām jau pēc kāda pusotra gada un tad tā pamatīgi apsvilinājāmies.

Agris: Bija vēl viens aspekts. Sākumā katru otro dienu portāls bruka, jo bija liels kompetenču trūkums, tirgū nebija piemēru no kā mācīties. Laika gaitā mēs piesaistījām ļoti gudrus cilvēkus un vienā brīdī sapratām, ka viņi ir atrisinājuši mūsu problēmas un viņiem sāka kļūt garlaicīgi. Liekot darīt rutīnas darbus augstas klases speciālistiem, mēs varam viņus drīz pazaudēt. Un tad radās idejas, kā varam viņus nodarbināt. Paskatījāmies, kādas kompetences mums ir un ko vēl varam izdarīt. Ideju bija daudz, visi gribēja kaut ko darīt. Sāka veidoties cita profila uzņēmumi, kuros atkal tiek nodarbināti tie paši cilvēki, kuri risina viņu cienīgus jautājumus.

Lauris: Bija vēl viena motivācija. Vismaz es joprojām darbojos tā it kā šis bizness varētu izbeigties pēc pāris mēnešiem vai gada. Lai sadalītu riskus un izmantotu tos pašus gudros prātus, kas mums ir, mēs vienmēr meklējam jaunas idejas, lai minimizētu nākotnes riskus, ja nu pamainās tirgus situācija vai cilvēku ieradumi.

Lauris: Pārsteidzoši labi.


Lauris: Man liekas, ka esam. Mums ir viens indikators, pēc kura spriežam par portāla veselību. Tas ir profila statistikas pircēju skaits. Šis cipars nav augošs, bet nav arī krītošs. Tas ir ļoti stabils.

Lauris: Nē. Pēc šī cipara mēs vērtējam, kā iet portālam un viss pārējais ir pieskaņošanās. Skaitlis ir veselīgs un īstermiņa draudu nav. 


Agris: Cilvēku rotācija ir bijusi jau no pirmās dienas. Nevarētu teikt, ka cilvēki pāriet. Tur reģistrējas jauni lietotāji un ir sajūta, ka tur viss sāk notikt. Visticamāk, mēs bijām pēdējā Eiropas valsts, kur tas nebija noticis, un tas bija laika jautājums, jo mēs esam tādi paši cilvēki kā citur pasaulē. Cilvēki dala savu uzmanību pa vairākiem portāliem, atšķirībā no agrākās situācijas, kad bija tikai viena iespēja. Es agrāk strādāju Lattelecom un pienāca brīdis, kad visus vadītājus sasauca kopā un teica, ka nākamajā gadā beidzas monopolstāvoklis un tas būs reāls tirgus gads. Kaut ko līdzīgu esam runājuši šeit – mēs vairs neesam monopolisti, jāsāk kļūt uzmanīgākiem, vairāk reaģēt uz lietotāju vajadzībām. Tās nav beigas, tas tikai nozīmē, ka jāpārkvalificējas un jāliek uzsvari uz lietām, kam varbūt agrāk nepievērsām tik būtisku uzmanību.

Lauris: Mums tādi ir vairāki – tepat Latvijā Pērkam kopā, Mapon un Vendon ir smuki augošs bizness, Amerikā tagad ir Printful kopā ar StartupVitamins. Šogad tajā krastā plānojam divu miljonu ieņēmumus.

Lauris: Es aizbraucu pirms trīsarpus gadiem ar mērķi taisīt biznesu. Var veidot starptautisku biznesu arī no šejienes, bet es visu laiku biju tādā situācijā, ka pat tad, ja izdomājām kādu labu ideju, sākām šeit pat Latvijā, uztaisījām testu, ielikām reklāmu draugos un skatījāmies, kas notiek. Taču, ja grib startēt ārzemēs, ar šādu pieeju nedabūsi jaunus klientus ārpus Latvijas. Nebūs zināšanas, lai atrastu veidus, kā sasniegt klientus, reklamēties utt. Tāpēc es gribēju iesviest sevi tajā vidē, saprotot ļoti nedaudz no tā, un paskatīties, kas sanāks. Sākumā bija grūti saprast, kā lietas varētu virzīties, bet pēdējā gada laikā mēs esam būtiski auguši izpratnes ziņā un tagad ir tikai jāmauc. Man bija investora vīza un man divu gadu laikā bija jāizveido bizness ar ieņēmumiem, darbiniekiem, īstu biroju. 

Mēs sākām ar pāris idejām, kas neizdevās. Vīzas termiņš tuvojās beigām, un, kad ir tāds spiediens, atveras čakras un jāsāk domāt vēl ātrāk. Kādi trīs citi biznesi nesanāca, bet StartupVitamins sanāca. No tā esam izveidojuši Printful, kas aug par kādiem 15-20% mēnesī un drīz mēneša ieņēmumos mēs sasniegsim sešciparu skaitli. Potenciāls ir milzīgs. Mūsu konkurenti, par kuriem, mūsuprāt, esam mazliet labāki, ir kompānijas ar vairākiem simtiem miljonu ieņēmumu gadā. Ir uz ko tiekties. Jācer, ka sanāks.

Agris: Es vairāk esmu mājas cilvēks. Man ļoti patīk ceļot, bet, ja ilgāku laiku esmu bijis prom, man izsīkst enerģija, man jāatbrauc uz Latviju – man vajag redzēt savu biroju, savus draugus, uzlādēties un tad atkal esmu gatavs doties.

Lauris: Mums ir lielisks tandēms. Tas nebūtu iespējams, ja šeit nebūtu Agris, kas pieskata. Man liekas, ka esam atraduši formulu, kas strādā, vismaz šobrīd. Oktobrī Agris ar pāris mūsu inženieriem bija atbraucis uz Ameriku un palīdzēja uzstādīt sistēmas, lai varētu ātri un efektīvi drukāt produktus, ko piedāvājam klientiem. Šobrīd mums sistēma ir tik laba, ka ir pat nākuši cilvēki no nozares un prasījuši, kad mēs pārdosim šo sistēmu citiem.

Tas ir pilnīgi negaidīts pielietojums mūzikas atskaņotājam. Es domāju, ka mūsu risinājums tiešām ir pasaules klases un palīdzēs piedāvāt labākas cenas nekā mūsu konkurenti, jo esam produktīvāki, pateicoties šīm tehnoloģijām.

Lauris: Silīcija ielejā ir ļoti liela dzīves dārdzība, ārkārtīga konkurence par darbiniekiem un dzīves kvalitāte nav īsti tāda, kā Losandželosā, kur ir siltāk. Ja man būtu jānomā ražošanas elpas Sanfrancisko, tas noteikti būtu trīsreiz dārgāk nekā Losandželosā. Un Losandželosa ir zināma ar savu tekstilrūpniecību, mums viens no populārākajiem produktiem ir t-krekli un dažādi apģērbi, un no loģistikas viedokļa mums ir ļoti ērti, ka viņi ir turpat rokas stiepiena attālumā pieejami. Iespējams, mēs pat sāksim ražot savus t-kreklus.

Agris: Mēs tik bezpersoniski pieķeramies jauniem projektiem, ka jau pašā sākumā esam gatavi no tiem šķirties. Mēs par katru cenu netērējam resursus un laiku, lai mēģinātu atkal un atkal. Ir dažādas fāzes, kur saprotam, ka tas nebūs tas, ko mēs darīsim, un tas tiek aizmirsts uzreiz tajā pašā dienā un nākamajā dienā strādājam pie nākamā.

Lauris: Pēdējā laikā mums nav neveiksmīgu projektu. Mēs pārbaudām, vai koncepts strādā vai nestrādā. Uzsākot projektu, izlemjam par budžetu, ko esam gatavi zaudēt. Ja nesanāk, tas vienkārši piederas pie lietas. Ja mēs būtu riska kapitālisti un uzskatītu sevi par investoriem, kas ieguldījuši mūsu pašu uzņēmumos, tad mūsu panākumu koeficients būtu tīri labs. Es uzskatu, ka Printful jau ir vairākus miljonus vērts bizness, Vendon un Mapon tieši tāpat. Ja to izdalām uz pāris desmitiem mūsu neveiksmju, mēs būtu tīri veiksmīgi riska kapitālisti.

Agris: Nevarētu teikt, ka neveiksmīgie projekti ir viennozīmīgi neveiksmīgi, jo cilvēki audzē savas kompetences.

Lauris: Mums neveiksmes nav neveiksmes, tās vienmēr ir mācības. Neveiksmēm bieži vien ir loģiski izskaidrojumi. Man nepatīk neveiksmes tikai tādos gadījumos, ja līdz galam nav pārbaudīts, ka tā ir neveiksme. Vissliktākais – ja apstājies pusceļā un neesi īsti sapratis, vai kaut ko no tā ieguvi. Lielākā daļa cilvēku, nevis uztaisa kaut ko neveiksmīgu, bet nemaz nepieķeras savai idejai. Pat tad, ja pieķeras, viņiem ir bail saņemt tirgus reakciju par to, kā produkts izskatās klientu acīs, ar savu ideju muļļājas gadiem, ir nosacīts startup vai produkts, bet tā īsti neviens to nav redzējis.

Lauris: Mēs pat vairs neatšķiramies no Silīcija ielejas, Losandželosas, Berlīnes vai Londonas, jo startup kultūra robežas nepazīst, un pēdējie pāris veiksmīgie gadījumi ar Cobook un Infogr.am ir pierādījuši, ka tepat Latvijā var izveidot veiksmīgus, starptautiskus projektus, kas ir vairākus miljonus vērti. Galvenais, lai ir izpratne, kā tavs produkts iederas pasaules tirgū, atrast savu nišu. Nevajadzētu dzīvot sapņos, ka Latvijā varēs uztaisīt otru Twitter, Facebook vai kādu citu kopiju no pasaules grandiem. Robežas sabrūk, Latvijā cilvēki izmanto Snapchat, WhatsApp un vēl citas aplikācijas. Ir kritiski jāpieiet tam, ko vari uzbūvēt. Infogr.am un Cobook ir precīzi atraduši savu mazo nišu.

No resursu viedokļa Latvijā kaut kādā ziņā ir mazliet vienkāršāk. Lai gan par programmētājiem ir jācīnās, Amerikā šī cīņa ir vēl nežēlīgāka. Mēs pat nenojaušam, ko tur dara, lai aizvilinātu cilvēkus no tava uzņēmuma. Šeit mēs visi viens otru pazīstam – vari sadraudzēties ar programmētāju, pārdot viņam savu vīziju, paņemt komandā un taisīt kaut ko. Man ļoti patīk, kādā virzienā iet Latvija, jo pirms pusgada nebija īsti neviena veiksmes stāsta. Igauņiem ir vairāki, leišiem arī, un beidzot var teikt, ka latviešiem arī ir.

Lauris: Tas ir sarežģīti. Mēs gribam sakopt savu saimniecību, mēs ar to nodarbojamies. Vēsturiski mums ir bijuši vairāk par desmit uzņēmumiem, un ir bijuši atsevišķi lēmumi, kāpēc ir SIA vai a/s. Piemēram, pieņemot darbā direktoru, kam ir mazas īpašumdaļas, tad ir noderējis a/s. Vienkāršos gadījumos tie ir bijuši SIA.

 

Lauris: Varbūt kādreiz ir bijusi doma nopirkt kaut ko lokāli, ārzemēm vēl neesam gatavi, tur summas ir daudzkārt lielākas. Mums idejas vēl ir pietiekami, lai tuvākajā laikā nedomātu ne par kā jauna pirkšanu, bet attīstītu to, kur mums ir iestrādnēs.

Agris: Sākumā tas bija populāri.

Lauris: Mēs esam tādā interesantā situācijā, ka vairs neesam strauji augošs uzņēmums, bet tajā pašā laikā mūsu peļņas rādītāji ir ļoti labi. Iespējams, tāpēc, ka mēs izmantojam draugus kā motoru, lai darbinātu pārējās daļas, mums īsti nav bijusi motivācija neko pārdot. Piemēram, kad Vendon aizbrauc tikties ar ārzemju partneriem un saka, ka ir Draugiem Group sastāvdaļa, tas piedod nopietnību, tas ir zināms finanšu garants. Mēs piedodam zināmu stabilitāti visiem uzņēmumiem, kas ir šajā grupā. Arī Amerikā man ar drebošu sirdi nav jāmeklē riska kapitāla nauda, ja man pēkšņi jānopērk vēl kāda papildu iekārta, lai audzētu jaudas. Šobrīd esam ideālā stāvoklī – paši sev riska kapitālisti, darām samērā drošu lietu paši ar savu naudu.

Lauris: Nākotne ir spoža. Mums ideju ģenerēšana ir ārkārtīgi dinamiska un man izdevās pārliecināt Agri par vienas idejas izmēģināšanu un mēs tai tūlīt ķersimies klāt. Kārtis vēl negribam atklāt, bet tas ir saistīts ar lojalitātes kartēm.

Lauris: Mēs būsim bāzēti tikai internetā, netaisāmies spraukties BalticMiles vai Galactico kartes virzienā. Tās vairāk ir tādas lokālas un reģionālas, mēs vairāk skatāmies uz visu plašo pasauli. Iespējams, sākumā notestēsim šeit Latvijā. Ja sanāks, pilnīgi noteikti startēsim Amerikā.

Agris: Tā kā mums Amerikā ir vismaz divi biznesi, kas varētu būt klienti šai sistēmai, mums nav jābaidās par to. Mēs varam droši uzbūvēt un pārbaudīt ar lielu skaitu savu lietotāju. Vienmēr vieglāk, ja tev kaut kas ir, nevis sākt no nulles. Tas ļauj visiem šiem biznesiem attīstīties.

Lauris: Nekas nemainīsies. Pat ja mums būs globāli superveiksmīgs projekts un pat ja mēs kādreiz varētu teorētiski nestrādāt, es darītu tieši to pašu, ko tagad. Man darbs ir kaifs un Agrim tieši tāpat. Es bez darba nevarētu iedomāties nevienu savas atlikušās dzīves dienu.

Agris: Ir svarīgi izveidot tādu darba vidi, lai cilvēki uz šejieni nāktu nevis kā uz darbu, bet kā uz turpinājumu savas personības vajadzībām. Cilvēki te nodarbojas ar saviem hobijiem. Te ir viņu laboratorija, viņi dara lietas, kas viņus interesē, un piedevām par to vēl maksā.

Lauris: Lielākā daļa darbinieku, kuri atbild par savu nozari, ir gudrāki par mani.

Agris: Mēs esam izveidojuši vidi, kur cilvēki ar savu zināšanu un arī ar savu nezināšanu labi jūtas. Te ir vide, kur tu netiec noniecināts par to, ka kaut ko nezini. Pieņemot jaunus darbiniekus, mums svarīgākā lieta ir nevis diplomi un pieredze, bet tas, cik spoži spīd acis un vai esi gatavs mācīties. Ja cilvēkam ir interese, viņam var iemācīt ātri, jebko un specifisku. Prioritāte ir cilvēki ar nerimstošu bērnišķīgu interesi kaut ko uzzināt. 



Lauris: Mums ir bijušas ārprātīgas veiksmes, šādas tādas neveiksmes, bet mūsu dzīve ir ļoti interesanta. Mēs eksperimentējam, domājam globāli un tagad viskautkas sanāk un panākumi vairo panākumus.

Agris: Nevajag sevi noniecināt, kompleksot. Ļoti populāri Latvijā ir teikt – ko tad nu mēs... Vienkārši dari! Ja krīti, celies un ej tālāk. Galvu augšā un turpini. Ir jāspēj pasmaidīt par savu kļūdu, un jaunajiem startup vispirms būs kļūdu jūra. Tas nekas – jāsaprot, ko ieguvi. Startup nesanāca, bet tās nav beigas. Uz to ejot, noteikti bija daudzi ieguvumi.

Raksts pārpublicēts no laikraksta "Dienas Bizness"

Autors: Anda Asare