Vecā aizsarga stāsts

P. Sproģis.

Izlūkos

Pirms šī notikuma, par kuru jums stāstīšu, viņš vienkārši bija mūsu rindās, kā visi citi. Tāds pats paplucis, tādā pašā salasītā apģērbā, kā es un citi mūsu rotas vīri. Vīri? Jā, tā nu bija, kā bija ar to vīra vārdu. Dažam gan jau bija balta galva, bet citi bija tikai tādi topoši vīri, un kādi pieci vai seši bija tīrā pavasara gailēnu izskatā. Izklīduši bija mūsu tautas vīri. Citi maldi jās pa Krieviju, citi ēda Viļuma1 maizi, nonākuši gūstā, kamēr jākaro bija vienā barā ar krieviņiem. Bet ko nu daudz par tiem laikiem stāstīšu. Labāk stāstīšu jums par to pašu Mārtiņu Ozolu, par kuru ieminējos sākumā.

Liktenis bija tā iegrozījis, ka ar viņu kopā dienējām strēlniekos un vēlāk mūsu armijā. Strēlniekos viņš gan bija kaimiņu rotā. Bet Tērbatā, kur es stājos atkal mūsējo rindās, sastapu Mārtiņu jau priekšā. Un tā mēs sākām Latvijas tīrīšanas darbu abi kopā. Veicās labi. Bijām divi lāgi izkāvušies pie Cēsīm, gan vieni paši, gan kopā ar igauņiem, iesoļojām Rīgā, sastapāmies ar veciem draugiem, kuri bija nākuši no Liepājas un tad kopīgiem spēkiem aiztriecām nelūgtos viesus aiz Daugavas un Lielupes. Bet pie pašas Leišmales notika tas, kas Mārtiņu Ozolu padarīja par izcilu varoni.

Uzdevums mums bija izdibināt, vai ienaidnieks nav kur paslēpies šaipus upes.

Karojuši bijām tiku tikām un nostaigājuši lielus gabalus. Iegājām kādā tumšā vakarā tādā pusmuiželē un uz ātru roku ierīkojāmies. Tikai ne ilgi. Tuvumā bija ienaidnieks un to nakti man, Mārtiņam un vēl dažiem puišiem bija jāiet šis aplūkot. Uzdevums mums bija izdibināt, vai ienaidnieks nav kur paslēpies šaipus upes. Nostaigājām, viņu meklēdami, krietnu gabalu, bet ne vēsts. To nakti diezgan stipri sala un to krietni juta mūsu plānie bukstiņu kažoki. Derēja sasildīties, un atceļā atsitāmies drusku sāņus. Tur mums bija zināmas kādas mājas. Tikai no sildīšanās nekas neiznāca, jo mājās mums pateica, ka nupat ar savu sirmīti pārbraucis vectēvs no šķūtīm. Tas dzirdējis, ka ienaidnieki vēl esot šaipus upes. Posušies tā kā no rīta uz iešanu. Aizspēt pie rotas vairs nevarējām. Sirmītis bija lēnāks par kājnieku, tamdēļ jau vectēvs arī bija ticis no šķūtīm vaļā. Bet stundas gājienā esot tilts pāri upei un uz to droši vien mūsu ienaidnieki iešot. Lēmums bija īss un ātrs: uz tiltu.

Sāka svīst jau gaisma, kad nonācām pie tilta. Pie paša tilta klāt gan netikām, bet no krūmiem redzam, ka pa lielceļu brauc zirdzinieki un iet kājnieki. Uz ātru roku pārspriedām, ko darīt. Līdz tiltam gandrīz kilometru pletās tāda paklājāka vieta.

Ja iesim, lai mēs slēptos kā slēpdamies, mūs pamanīs. Mūsu skaits arī par mazu, lai uzbruktu. Šaut no krūmiem varēja, bet lielus panākumus nevarēja cerēt. Bet žēl bija, ka ienaidnieks netraucēts aiziet pāri upei un aizved mūsu mantas. Un tad Mārtiņš to izdarīja!