Bij vienreiz zvaigžņu lietus manī,
Un acis miedza, atceros,
Un brīnījās uz zemes gani,
Kad zvaigznes apmirdzēja tos.
Bij toreiz manī zvaigžņu lietus.
Es jutu, kā tas manī spīd,
Cik esmu tukšs – no vienas vietas –,
Vien tikai zvaigznes manī krīt.
Bij manī zvaigžņu lietus toreiz.
Vien telpa biju es un gaiss.
Vēl bija tumsa ļaužu korēs…
Tik zvaigžņu lietus, vienīgais…
– Imants Ziedonis (Rīgā, 1984)
Un acis miedza, atceros,
Un brīnījās uz zemes gani,
Kad zvaigznes apmirdzēja tos.
Bij toreiz manī zvaigžņu lietus.
Es jutu, kā tas manī spīd,
Cik esmu tukšs – no vienas vietas –,
Vien tikai zvaigznes manī krīt.
Bij manī zvaigžņu lietus toreiz.
Vien telpa biju es un gaiss.
Vēl bija tumsa ļaužu korēs…
Tik zvaigžņu lietus, vienīgais…
– Imants Ziedonis (Rīgā, 1984)
← iepriekšējā | 22. no 22 |