Lūcija Strauta
Plenērs radošā gaisotnē Ciemgaļu mežābeles performance.
Šā gada 28. maijā Turlavā norisinājās pasākums “Ciemgaļu mežābeles performance”, kurā dalībnieki dižās Ciemgaļu mežābeles pakājē dalījās savā viedoklī par sabiedrības atbildību pret dabas bagātībām. Pasākuma mērķis bija sapulcināt domubiedrus, radošos ļaudis un mežābeles labvēļus, lai popularizētu vienu no brīnumainākajiem kokiem Latvijā – Ciemgaļu mežābeli, radot, piemēram, dzeju, dziesmas, gobelēnus, gleznas, utml. Ciemgaļu mežābele viesus sagaidīja majestātiski, tinusies Annas Dinteres darinātās villainēs, lielā saktā un zarus rotāja Annas īpaši adītie Ciemgaļu mežābeles dūraiņi, kurus dāvanā saņēma pasākuma organizatore Sandra Brantevica.
Par Ciemgaļu mežābeli informācija atrodama Gunta Eniņa grāmatā „100 dižākie un svētākie”. Mežābeles atlūzušais žuburs (stara) joprojām zaļo un zied. Nolūzušā zara mizas josla palikusi kā savdabīga nabassaite ar veco ābeli. Šī apstākļa dēļ, pēc Gunta Eniņa domām, senā Ciemgaļu mežābele uzskaitāma arī brīnumkoku sarakstā. Ābeles vecums pārsniedz 300 gadus, un, spītējot vētru postījumiem, mežābele turpina augt – tās nolūzušais zars, pretēji vispārpieņemtajai lietu kārtībai, ir iesakņojies. Ciemgaļu mežābeli 1986. gadā atklāja sikspārņu pētniece Ināra Buša. 1986.gada 18.novembrī Gunta Eniņa vadībā uzmērīja mežābeli, noteica koordinātes un tā tika atzīta par dižāko Baltijā un Baltkrievijā. Šo titulu nesen ābele ir zaudējusi, piekāpjoties igauņu māsai Vīlandē. Šobrīd Ciemgaļu mežābele ir Latvijā ceturtā resnākā (3.51 m).
Pasākuma iniciatore un organizatore ir Sandra Brantevica, kas ābeli popularizējusi kopš tās atklāšanas brīža Turlavas ciemiņiem. Pateicoties Sandras iniciatīvas un Kuldīgas Domes atbalstam, pagājušajā vasarā mežābeli sakopa arboristi.
Pasākumā tika piešķirts tituls “Ciemgaļu mežābeles draugs”, ko šogad saņēma zemes īpašniece, kurā aug ābele, - Olga Junkere par teritorijas kopšanu un viesmīl
Plenērs radošā gaisotnē Ciemgaļu mežābeles performance.
Šā gada 28. maijā Turlavā norisinājās pasākums “Ciemgaļu mežābeles performance”, kurā dalībnieki dižās Ciemgaļu mežābeles pakājē dalījās savā viedoklī par sabiedrības atbildību pret dabas bagātībām. Pasākuma mērķis bija sapulcināt domubiedrus, radošos ļaudis un mežābeles labvēļus, lai popularizētu vienu no brīnumainākajiem kokiem Latvijā – Ciemgaļu mežābeli, radot, piemēram, dzeju, dziesmas, gobelēnus, gleznas, utml. Ciemgaļu mežābele viesus sagaidīja majestātiski, tinusies Annas Dinteres darinātās villainēs, lielā saktā un zarus rotāja Annas īpaši adītie Ciemgaļu mežābeles dūraiņi, kurus dāvanā saņēma pasākuma organizatore Sandra Brantevica.
Par Ciemgaļu mežābeli informācija atrodama Gunta Eniņa grāmatā „100 dižākie un svētākie”. Mežābeles atlūzušais žuburs (stara) joprojām zaļo un zied. Nolūzušā zara mizas josla palikusi kā savdabīga nabassaite ar veco ābeli. Šī apstākļa dēļ, pēc Gunta Eniņa domām, senā Ciemgaļu mežābele uzskaitāma arī brīnumkoku sarakstā. Ābeles vecums pārsniedz 300 gadus, un, spītējot vētru postījumiem, mežābele turpina augt – tās nolūzušais zars, pretēji vispārpieņemtajai lietu kārtībai, ir iesakņojies. Ciemgaļu mežābeli 1986. gadā atklāja sikspārņu pētniece Ināra Buša. 1986.gada 18.novembrī Gunta Eniņa vadībā uzmērīja mežābeli, noteica koordinātes un tā tika atzīta par dižāko Baltijā un Baltkrievijā. Šo titulu nesen ābele ir zaudējusi, piekāpjoties igauņu māsai Vīlandē. Šobrīd Ciemgaļu mežābele ir Latvijā ceturtā resnākā (3.51 m).
Pasākuma iniciatore un organizatore ir Sandra Brantevica, kas ābeli popularizējusi kopš tās atklāšanas brīža Turlavas ciemiņiem. Pateicoties Sandras iniciatīvas un Kuldīgas Domes atbalstam, pagājušajā vasarā mežābeli sakopa arboristi.
Pasākumā tika piešķirts tituls “Ciemgaļu mežābeles draugs”, ko šogad saņēma zemes īpašniece, kurā aug ābele, - Olga Junkere par teritorijas kopšanu un viesmīl
| ← iepriekšējā | 41. no 168 | nākamā → |
