Evijas Martukanes iesūtītā Latvijas sajūta
"Kad biju maza, Latviju iedomājos kā sirmu māmuļu, kas sēž uz akmeņa un mierpilnām, gaišām acīm veras uz mums visiem. Kad aiztaisu acis un iedomājos par Latviju, man vispirms nāk prātā dzimtās mājas – miers, drošums pavērums – tēvs, māte, māsa, māsas bērni, vecvecāki, baltais kaķis skrien pa pagalmu… Mana Latvija ir arī mani draugi – ilggadēji līdzgaitnieki, ar kuriem mani kopā vieno aizraujoši un bīstami piedzīvojumi, pārgājieni, laivu braucieni, svētki, kopējas mācības, slimības, prieki, kultūras virsotnes, bēdas, smiekli, spēļu vakari, rūgteni smaržojošs ugunskurs, ceļš un daudz daudz kas cits, līdz nāve mūs šķirs. Un no dažiem jau ir nācies šķirties. Latvija arī ir tradīcijas – līgo mistērijas, budēļi, Mārtiņdienas pasākumi, saulgrieži – pēdējā laikā tik liela vēlme atgriezties pie saknēm. Latvju raksti – gan baltu rotās, gan tetovējumos, gan telefonu „ādiņās”. Latvija ir īpašā novembra sajūta, vispirms ar Lāčplēša dienu 11. novembrī, kad ar mierpilnām sveču mirgām krastmalā vienojas simtiem cilvēku. Tad nāk 18. novembris, kas jau mazā gaismiņā jāceļas, lai kopā ar lielo studentu korporāciju saimi dotos uz Lielajiem brāļu kapiem pie Mātes Latvijas. Un tad lieliskā tradīcija – draugu „Patriotu brokastis”, kas gadiem liek pulcēties no jauna un jauna. Šo sajūtu buķetē man ir vēl viena īpaša oga – Dziesmusvētki. Kad stāvi starp tūkstošiem pretim daudziem tūkstošiem , dziesmas vijas cauri, no dažām zosāda līdz kaulam. Un tad nāk kulminācija – ir jau nakts, skatuve satumst, iedegas gaismiņas un augšā kāpj Gaismas pils. Līdz asarām. Tādas ir manas mājās."