Vēl viens pāri palicis kustonītis. Cik labi skan teiciens, mēs neesam gatavi uzņemties atbildību. Nav jau tā, ka Usūrijas tīģeris būtu jāved mājās, bet gan viens mazs suņu puika, kurš sver tik kādus 4 kg, un nebūt ne svešs, bet pašu vecāku sunītis. Ļoti bēdīgi, bet tā jau valsts mums ir izveidojusi oficiālas vietas, kur atdot nevajadzīgo- atkritumu izgāztuves sadzīves atkritumiem, nu tas tā kā būtu pareizi, pansionātus- veciem- pamestiem un vientuļiem cilvēkiem, patversmes dzīvniekiem, kur tos var atdot tad, kad nav gatavs rūpēties, tad, ka brauc prom, apnīk, alerģija, rūc uz bērnu, rok bedres sētā, mūk no mājās... Nedod Dievs piedzīvot pašiem to dienu, kad Jūs ieliks mašīnā un vedīs tur, uz kurieni ved apnikušos un nevajadzīgos... Suņuks jautrs un enerģisks, nedaudz lecīgs, jo laikam tiešām domā, ka rados ar tīģeri. Taču paņemot klēpī visa bravūra pazūd un Džimijs ir mazs, jauks suņu bērns.