Lins, Dzintars un Kadiķis
Lins
Lins neiziet no modes gadsimtiem. Interese par to atsevišķos periodos gan palielinās, gan samazinās. Pēdējo gadu laikā lins kļūst aizvien populārāks gan Latvijā, gan ārzemēs, par to liecina pēdējo desmit gadu laikā pārdošanas apjomu pieaugums Eiropā vairākās reizēs. Tā kā lins ir materiāls, ko izmanto cilvēki no seniem laikiem, ir vērts pie tā atgriezties. Senos laikos lina audumu cienīja gan karaļi, gan parastie ļaudis, jo tam ir daudz pārsteidzošu īpašības. Lina audumam piemīt spēcīga enerģija, kas varētu aizsargāt no depresiju, un ir ļoti ieteicams topošajām māmiņām. Kopš seniem laikiem lins ir gaismas un tīrības simbols, kas spēj izārstēt daudzas kaites.
Linu audums tiek izgatavots no liniem. Šāds audums tiek augstu novērtēts tā iztrurības, vēsuma un patīkamā izskata dēļ. Linu audumi tiek izmantoti jau daudzus tūkstošus gadu. Linu audumos, piemēram, tika ietītas ēģiptiešu mūmijas, jo šis audums tika uzskatīts par gaismas, tīrības un pārticības simbolu. Linu audumiem ir augsta absorbēšanas spēja, kā arī liela siltuma vadītspēja.
Lina audums nodrošina komfortu un ārstnieciskās īpašības. Īpaši svarīga ir gultas veļu no lina. Kas karstā vasaras naktī var būt labāks par veļu no lina, kas visas nakts garumā paliek svaiga un vēsa. Ne velti dermatologi rekomendē gulēt pidžamās no lina auduma, jo tās lieliski iesūc mitrumu, bet nelīp pie ķermeņa. Gultas veļa no lina auduma ir gudrs pirkums gan priekš sevis, gan dāvanā cilvēkam, par kuru Jūs tiešām rūpējaties, jo šāda veļa mazina nogurumu, visu nakti Jūsu ķermenis elpo un no rīta Jūs sagaida lielisks noskaņojums.
Gultas veļas tradicionālais audums joprojām paliek lina audums. Gultas veļai no lina auduma ne tikai piemīt pozitīvas īpašības, bet tā arī ir „ilgdzīvotāja” salīdzinājumā ar gultas veļu no kokvilnas.
Lina audums atšķirībā no daudziem citiem audumiem atšķiras ar savām unikālajām īpašībām:
Lini ir sens, plaši izplatīts kultūraugs, ko cilvēki pazīst jau septiņus tūkstošus gadu. Pavisam pasaulē ir apmēram 200 dažādu linu šķirņu. Visos laikos no linu šķiedrām cilvēki ir ieguvuši audumu, kas ir ne tikai ideāli piemērots valkāšanai, bet arī pasargā no negatīvas enerģijas. Tāpēc seno laiku priesteri bieži vien tērpās no lina gatavotās drānās. Taču audums nav vienīgais, ko mums dod lini. No šī auga mēs iegūstam linsēklas, kas ārkārtīgi vērtīgs un veselīgs produkts.
Linsēklas satur arī nesen atklātos ķīmiskos elementus no tā saucamās fitohormonu grupas – augu valsts hormonus lignānus. Linsēklas tos satur simtiem reižu vairāk nekā citi augu valsts izcelsmes produkti. Tie mazina risku saslimt ar dažādiem audzējiem, normalizē un stiprina imūnsistēmu, kā arī tiem piemīt antibakteriāla, pretvīrusu un pretsēnīšu iedarbība. Lignāni samazina holesterīna līmeni un palīdz organismam pretoties tādām kaitēm kā skleroze, infarkts, hipertonija.
Dzintars
Dzintars ir sacietējuši fosilie sveķi, kas tiek augstu vērtēti to zeltainās krāsas dēļ. Lielākā daļa pasaules dzintara ir 30 - 90 miljonus gadu veca. Kukaiņu esamība dažos dzintara gabalos vedināja romiešus uz domu (kura vēlāk izrādījās patiesa), ka tas kādreiz ir bijis šķidrs un tad noklājis kukaini. Karsējot dzintaru, tas kūst. Dzintars ir izplatīts arī Latvijas teritorijā. Latvijā dzintaru var atrast Kurzemes piekrastē (galvenokārt Liepājas apkaimē).
Dzintara vērtīgākā īpašība ir kavēt ļaundabīgo šūnu veidošanos un attīstību. Dzintars profilaktiski novērš ģenētiskā aparāta darbības traucējumus, neļaujot šūnām dalīties.
Dzintars stipri uzlabo asinsriti, kā rezultātā tiek izvadīti sāļu nogulsnējumi, tādēļ to izmanto pie locītavu slimībām. Tāpat dzintars mazina iekaisumu procesus, atslābina nervu sistēmu, atvieglo bronhiālo astmu, kā arī mazina neirozi, migrēnu un citas saslimšanas.
Domājams, ka dziednieciskās īpašības dzintaram dod dzintarskābe, kas ir unikāls biostimulators. Tā kā praktiski dzintarskābi satur gandrīz tikai Baltijas dzintars, tad var uzskatīt, ka dziednieciskās īpašības piemīt tikai sukcinītam- vienam no vairākiem sastopamajiem dzintara veidiem.
Ikviens organisms, tostarp cilvēka, izstrādā dzintarskābi un nelabvēlīgos apstākļos pastiprina tā ražošanu un tādā veidā sekmīgi pretojas vides kaitīgajai iedarbībai.
Kadiķim raksturīga vidēji cieta, smalka šķiedra, kura bagāta ar aromātiskajiem sveķiem. Koksne ir izturīga, no tās taisa dažādas ierīču detaļas. Senlaikos no kadiķa kārtīm tēsti strēlnieku loki, vikingu šķēpi un darināti pātagu kāti. Joprojām kapsētās saglabājušies simtgadīgi kadiķu krusti.
Tomēr paeglis nav tikai augs. Tā ir vesela dabas parādība, pat svēts koks, jo tautas ticējums vēsta, ka, ejot tam garām, ir jānoņem cepure un jāpaklanās. Tādēļ agrāk kadiķa zariņus pat lika māju pamatos. Citi koki ar to nevar sacensties dziedniecisko īpašību ziņā, un kadiķus joprojām dedzina, lai aromatizētu telpas, jo šis ir vienkāršākais un populārākais tautas kvēpināmais līdzeklis, kas ļaujot no mājas izdzīt arī nelabos garus. Ar karstā ūdenī plaucētiem zariņiem toties var eleganti nopērties pirtiņā, tikai tad vajag izvēlēties sievišķo kadiķi, kam ir mīkstākas skujas, kuras mazāk duras un burvīgāk smaržo. Iecienīta garšviela un arī zāļu sastāvdaļa ir kadiķogas. Tās pievieno gan ēdieniem, īpaši medījumiem, gan izmanto kā tonizējošas piedevas ne tikai slavenajam džinam, bet arī cita veida alkoholam (īpaši mūsu ziemeļu kaimiņi).
Atsauces :