SANDA STĀSTS

Īsti nemācēšu teikt, cik liela bija mana pirmā lielā zivtele. Atceros tikai to, ka tā bija vasaras diena. Ap pusdienlaiku izdomāju aiziet uz vietēju dīķi pamašķerēt. Kā jau parasti, sagatavojies ar visu nepieciešamo, devos uz netālo "varžu dīķi". Tā nu mašķerē ieķēries gaidīju pirmo zivtiņu. Paši pirmie lomi bija pavisam mazi, bet es neatmetu cerību, visu laiku man galvā skanēja mātes teiktie vārdi: "Dēls, pacietību, gaidi un pati zivtiņa pie tevis atskries, galvenais NEBĀZ mašķeres kātu ūdeni". Bruņojies ar pacietību sēdēju uz kāda pussapuvuša koka bluķīša, tad negaidīti man pāri galvai pārlidoja "karaliskais gūlbis", kas novērsa manu skatienu no pludiņa, nākošais, ko zinu, pluds zem ūdens. Uzreiz nostrādāja mašķernieka reflekss. Piecirtu!!! Varu teikt uzreiz, cīņa nebija no ilgākajām, bet ne no vieglākajām. Pati zivs bija pāri kilogramam, bet tomēr priekš puikas, to droši varēja nosaukt par PIRMO lielo lomu. Nekad nepazudīs lepnums par padarīto. Ar lielu lepnumu mātei ar tēvu rādiju savu lielo zivi, sudraba karūsa, kuru es pēc tam pats notīriju un apēdu.

Ja tev patīk Sanda stāsts, spied "Man patīk"!