Atpakaļ uz stāstu sarakstu

Vēl viena tautas teika

        Kad Dievs bija radījis pasauli, viņš lika, lai visi iet savās vietās. Arī ezeri meklēja sev patīkamāko vietu, kur apmesties. Un tā nu iznāca diviem ezeriem - Inesim un Alaukstam -, meklējot sev labu apmešanās vietu, lielas nepatikšanas, lielas nesaskaņas. Viņiem abiem vislabāk bija iepatikušies Vecpiebalgas kalnāji un pakalni. Un abi ezeri te gribēja apmesties uz dzīvi. Vārds pa vārdam, un abi sāka pa īstam saskaisties. Neviens negribēja otram paradonu dot.
           Inesis bija straujāks. Viņš atvēzējās un deva Alaukstam pamatīgu pļauku. Šļakatas vien nošķīda uz visām pusēm. No šīs pļaukas Alaukstam radās sala.
          Tad nu arī Alauksts pamatīgi noskaitās. Viņš saķēra Inesi ap vidu un saspieda to pavisam tievu, un tad sāka sist. Alauksts deva Inesim septiņas pļaukas. Šļakatas vienā straumē šķīda uz visām debess pusēm. No katras sistās pļaukas Inesim radās sala.
          Tā radās Bābu sala. Šai salā visi kociņi un krūmi auga tādi sīki un kroplīgi. Pati sala mitra un purvaina.
           Otra sala - Vārnu sala. So salu iemīlējušas vārnas. Viņas te vienmēr ķērkdamas laidelējas un vij sev ligzdas.
          Tad vienu salu sauc par Sproģu salu. 5ī sala bija tuvu pie ezera malas. Sproģu salā auga laba zāle, un Sproģu māju ļaudis te pļāva sienu un laivās veda malā uz mājām.
          Visskaistākā bija Mīlestības sala. Sī sala bija ar stāvu uzkalniņu. Kā jau Mīlestības salā, te visi koki centās augt pa divi kopā. Te ziedēja ievas, te ziedēja kļavas, te ziedēja visādas puķes. Te viss iepriecēja.
          Citām salām nosaukumu nezinu.
          Bet no tām šļakatām, kas izlija no Alauksta, radušies daudzi Vecpiebalgas ezeri un ezeriņi. Tāds ir Zobols, kas radies no palielas šļakatas. Viņš gozējas pa Piebalgas tīrumiem. Tāds ir dūņainais Tauns. Šai ezerā labprāt dzīvo zivis. Taunā iekritusi arī šļakata no Ineša, tādēļ tas ir tāds lielāks.
          Mierīgi guļ savā vietā Leimaņa ezers. No mazas mazītiņas šļakatiņas radies sīciņais Sumaiziņš. To pavasarī iemīlējušas lakstīgalas.
          No Ineša šļakatām radies pie paša Ineša tuvumā mierīgais Nedzis. Ezers nokritis turpat pie paša lielā Piebalgas sila. Nedzim patīk sava vieta, un viņš labprāt gozējas un vizuļo saulītē. Otra šļakata nokritusi Briņģos, un tā radies Briņģu ezers. Tas iekritis pie Nedrebkalna pakalniem un pauguriem. Te Jāņos visādi ziedi cenšas cits citu pārspēt ziedēšanā.
          Liedes gravā bija veseli trīs ezeriņi: Kliģēnu ezeriņš, Aklais ezeriņš, bet trešā ezera vārds aizmirsies. Šiem ezeriņiem tek cauri Liedes upīte. Tā ir Vecpiebalgas robeža ar Mēdzulu. Liedes grava ir ļoti liela un dziļa, arī plata. Divi ezeriņi tagad aizauguši, Kliģēnu ezeriņš arī pamazām aizaug.
          Pie Ilzītēm lielajā silā guļ Ilzītes jeb Mežezers. Šis ezers ir pieaudzis baltajām ūdensrozēm. Pie Mūrniekiem saulītē vizuļo apaļais Mūrniekezeriņš. Viņš izskatās kā no debesīm nokritusi ezera acs.
          Tā divu lielu ezeru sanaidošanās un sakaušanās dēļ ir radušies tik daudzi lielāki un mazāki ezeri Vecpiebalgā.