Biogrāfija
Es, Aija Andrejeva, šajā pasaulē ienācu 1986.gada 16.janvārī. Visu savu apzināto mūžu esmu bijusi ziņkārīga, un ar mani dzīvē viss mēdz notikt ļoti ātri, tāpēc domāju, ka tieši nepacietība ieraudzīt lielo pasauli mani mudināja izrāpties no mammas punča veselu mēnesi agrāk par paredzēto laiku. Savu pirmo dzīves mēnesi es vienkārši klusēju. Vecmāmiņa stāstīja, ka biju ļoti maziņa, tieviņa, ar gariem un zilganiem roku un kāju pirkstiem. Taču tas bija mānīgs priekšstats un es drīz vien parādīju, uz ko patiesība spējīga mana balstiņa. Nu jau naktis gan manai ģimenei, gan kaimiņiem pagāja manu emocionālo dziesmu pavadījumā...
Aijai bija tikai seši gadi, kad, skatoties televizoru, viņa kādu dienu paziņoja: "Tēti, tante televizorā šķībi dzied!" Tētis ieklausījās, un viņam bija jāatzīst: "Tiešām šķībi!" Tante televizorā bija Laiza Minelli, bet tētis - leģendārās hārdroka grupas "Opus Pro" solists Alex. Tā ir sīka, bet ļoti zīmīga dzīves epizode, kas ataino Aijas vēlmi nemitīgi pilnveidoties. Tā ir īpašība, kas palīdzējusi viņai kļūt par vienu no spilgtākajām dziedātajām Latvijā.
Aijas muzikālās aktivitātes sākās jau ļoti agrā vecumā. Kad meitenei bija 5 gadi, viņa ieguva 2.vietu Latvijas mazo vokālistu konkursā, 11 gadu vecumā piedalījās flautistu konkursā, bet jau pēc gada debitēja kā pūtēju orķestra diriģente! Tā kā Aija bija augusi ar tādu mūziku kā "Guns N'Roses" un "Metallica", roks viņai bija īpaši tuvs, un jau 14 gadu vecumā jaunā dziedātāja saņēma piedāvājumu dziedāt rokgrupā. Rokmūziķes karjera gan beidzās visai ātri, jo Aija nobastoja pašu pirmo mēģinājumu. Tētis meitai toreiz teica: "Kad spēsi nodziedāt ne sliktāk kā Dženisa Džoplina, varēsi kāpt uz skatuves." Un turpmāk jaunā dziedātāja darīja visu, lai šo mērķi sasniegtu.
Aiju ne velti dēvē par spridzekli - viņas enerģija un dzīvesprieks uz skatuves aizrauj un hipnotizē. Aija koncertējusi kopā ar Latvijā pazīstamiem māksliniekiem, ieguvusi Maestro Raimonda Paula atzinību un simpātijas, spēlējusi teātra izrādēs, filmējusies seriālā, piedalījusies TV šovos, kļūstot par skatītāju favorīti, kā arī pati vadījusi televīzijas raidījumus. Kā neaizmirstamu un sev ļoti nozīmīgus dziedātāja min koncertus karavīriem Afganistānā.
2008.gadā Aija izdod vienu no tā laika populārākajiem albumiem, bet 2009. un 2010.gads paiet Aijas zīmē.
2009.gadā dziedātāja gūst uzvaru starptautiskā jauno vokālistu konkursa "Jaunais vilnis" nacionālajā atlasē, kas paver iespēju Aijai apliecināt sevi ārzmemju auditorijai. Tas viņai arī veiksmīgi izdodas - iegūta 4.vieta un skatītāju simpātiju balva! Tā paša gada rudenī nāk klajā Aijas trešais studijas albums "Dvēselīte".
2010.gadā Aija Andrejeva ir tā, kas gūst uzvaru nacionālajā Eirovīzijas dziesmu atlasē un ar Jāņa Lūsēna un Guntara Rača kompozīciju "What For?" pārstāv Latviju starptautiskajā konkursā Oslo, Norvēģijā. Pēc "Eirovīzijas" Aija mēro ceļu uz Zviedriju, kur piedalās vēl vienā starptautiskā dziesmu konkursā "Baltic Song Contest" un iegūst godpilno 1.vietu.
Pēc šiem panākumiem Aija neapstājas, viņa ir gatava jauniem izaicinājumiem un muzikāliem eksperimentiem.
2010. gada nogalē, gatavojoties Ziemassvētku koncerttūrei "Kur saputināts miers", Aija kopā ar kolēģi un labu draugu Kasparu Ansonu rada pirmo kopīgo skaņdarbu "Kamoliņš" - dziedātāja ir dziesmas teksta autore. Tas ir pirmais singls no topošā albuma, kas klajā nāks 2012. gada pavasarī.
Aijai bija tikai seši gadi, kad, skatoties televizoru, viņa kādu dienu paziņoja: "Tēti, tante televizorā šķībi dzied!" Tētis ieklausījās, un viņam bija jāatzīst: "Tiešām šķībi!" Tante televizorā bija Laiza Minelli, bet tētis - leģendārās hārdroka grupas "Opus Pro" solists Alex. Tā ir sīka, bet ļoti zīmīga dzīves epizode, kas ataino Aijas vēlmi nemitīgi pilnveidoties. Tā ir īpašība, kas palīdzējusi viņai kļūt par vienu no spilgtākajām dziedātajām Latvijā.
Aijas muzikālās aktivitātes sākās jau ļoti agrā vecumā. Kad meitenei bija 5 gadi, viņa ieguva 2.vietu Latvijas mazo vokālistu konkursā, 11 gadu vecumā piedalījās flautistu konkursā, bet jau pēc gada debitēja kā pūtēju orķestra diriģente! Tā kā Aija bija augusi ar tādu mūziku kā "Guns N'Roses" un "Metallica", roks viņai bija īpaši tuvs, un jau 14 gadu vecumā jaunā dziedātāja saņēma piedāvājumu dziedāt rokgrupā. Rokmūziķes karjera gan beidzās visai ātri, jo Aija nobastoja pašu pirmo mēģinājumu. Tētis meitai toreiz teica: "Kad spēsi nodziedāt ne sliktāk kā Dženisa Džoplina, varēsi kāpt uz skatuves." Un turpmāk jaunā dziedātāja darīja visu, lai šo mērķi sasniegtu.
Aiju ne velti dēvē par spridzekli - viņas enerģija un dzīvesprieks uz skatuves aizrauj un hipnotizē. Aija koncertējusi kopā ar Latvijā pazīstamiem māksliniekiem, ieguvusi Maestro Raimonda Paula atzinību un simpātijas, spēlējusi teātra izrādēs, filmējusies seriālā, piedalījusies TV šovos, kļūstot par skatītāju favorīti, kā arī pati vadījusi televīzijas raidījumus. Kā neaizmirstamu un sev ļoti nozīmīgus dziedātāja min koncertus karavīriem Afganistānā.
2008.gadā Aija izdod vienu no tā laika populārākajiem albumiem, bet 2009. un 2010.gads paiet Aijas zīmē.
2009.gadā dziedātāja gūst uzvaru starptautiskā jauno vokālistu konkursa "Jaunais vilnis" nacionālajā atlasē, kas paver iespēju Aijai apliecināt sevi ārzmemju auditorijai. Tas viņai arī veiksmīgi izdodas - iegūta 4.vieta un skatītāju simpātiju balva! Tā paša gada rudenī nāk klajā Aijas trešais studijas albums "Dvēselīte".
2010.gadā Aija Andrejeva ir tā, kas gūst uzvaru nacionālajā Eirovīzijas dziesmu atlasē un ar Jāņa Lūsēna un Guntara Rača kompozīciju "What For?" pārstāv Latviju starptautiskajā konkursā Oslo, Norvēģijā. Pēc "Eirovīzijas" Aija mēro ceļu uz Zviedriju, kur piedalās vēl vienā starptautiskā dziesmu konkursā "Baltic Song Contest" un iegūst godpilno 1.vietu.
Pēc šiem panākumiem Aija neapstājas, viņa ir gatava jauniem izaicinājumiem un muzikāliem eksperimentiem.
2010. gada nogalē, gatavojoties Ziemassvētku koncerttūrei "Kur saputināts miers", Aija kopā ar kolēģi un labu draugu Kasparu Ansonu rada pirmo kopīgo skaņdarbu "Kamoliņš" - dziedātāja ir dziesmas teksta autore. Tas ir pirmais singls no topošā albuma, kas klajā nāks 2012. gada pavasarī.
