Māksliniekam Ojāram Feldbergam par jauno darbu ir savs stāsts, kuru viņš izstāstīja atklāšanas pasākumā.
„Vēsture glabā daudz un dažādus noslēpumus, par kuriem no mutes mutē klīst mīti, teikas un stāsti. Ir kāds stāsts, kurš gandrīz izgaisa no ļaužu atmiņas, ja ne pēdējā laika notikumi, kuri atsauca atmiņā sen senos laikos notikušo. Un tas ir stāsts par akmens zivi.
Tas bija ļoti, ļoti sen. Šo zemi klāja ledus un sniega klajumi. Aukstums bija tik stindzinošs, ka te nespēja dzīvot neviena radība. Bet kā nu tur bija kā ne, reiz ledus un sniegs sāka kust un pārvērtās par milzu ezeru. Tas kļuva arvien, arvien lielāks, līdz pārrāva krastu un sāka plūst uz jūru. Tā radās ieleja un upe. Tās krastos apmetās dzīvot cilvēki, apkārt klejoja dažādi dzīvnieki, bet upē peldēja zivis.
Viena no tām bija ļoti neparasta, jo bija ļoti liela. Tā nebija paspējusi aizpeldēt uz jūru un palikusi upes dzelmē. Pavasarī, palu laikā, vietā, kur mita zivs, cilvēki meta dzelmē naudu un sauca: „Abava, Abava, Abava!” Tad zivs no dzelmes izpeldēja un uz tās muguras cilvēki cēlās pāri upei.
Bet kādu dienu cilvēki uzcēla akmens tiltu un izraka upei jaunu gultni, aizberot dzelmi, kur mita zivs. Tā esot pārtapusi akmenī, paliekot aizraktajā dzelmē uz nezināmiem laikiem.
No tā laika cilvēki cēlušies upei pāri pa tiltu, bet lielo zivi neviens vairs nav redzējis. Taču cilvēki turpinājuši saukt Abavu un to dara vēl šodien. Vēl runā, ka tā, pirms akmenī pārtapt, teikusi, ka „tad, kad to atradīs un laukā cels un godās, zivs pateicībā katram, kurš klusībā lūgs, trīs vēlēšanās pildīs, bet ar vienu noteikumu – katrā reizē vienu”.